Jau pavisam drīz es kāpju lidmašīnā un dodos uz šī gada mežonīgāko un piedzīvojumiem bagātāko ceļojumu uz Āfrikas vidieni. Neilgi pirms tam uz Keniju bija devies arī viens draugs, kas gan devās tur komandējumā. Tā nu palūdzu viņam kā viesblogerim uzrakstīt kaut ko par Keniju. Tā nu Guntars ķērās pie darba. Teicās, ka esot baigi pārpūlējies rakstot, jo visu laiku gribējās pārfrāzēt teikumus un visu to, ko rakstīja, bieži izdzēsa un sāka no jauna, līdz ar to Kenijas ceļojuma apraksts tālāk par Stambulas lidostu vēl netika.
Bet arī šis stāsts par centieniem nokļūt Kenijā mani aizrāva un manuprāt ir publicēšanas vērts. Un, kas zin, varbūt arī citiem tas iepatiksies, un kopīgi varēsim nomotivēt Guntaru šo stāstu paturpināt.
Tad nu jau otrais ceļotājs-viesautors manā blogā.
Real black Affrica
Ceļojums/komandējums sākās ar nokavētu 22.autobusu, testa lidojumu uz Stambulu, nevajadzīgu nakti transfer lidostā un ielidošanu pēdējās sešgades bīstamākajā dienā. Izklausās slikti, bet tik mierīgu nedēļas nogali sen nebiju pieredzējis. Viss, kas Tev jādara – ir jāgaida. Ar autobusu tieši tā arī ir – ja nokavē, tad gaidi nākamo, pat tad, ja palikušas vien 50 min. līdz izlidošanai. Laikam izglāba tas, ka biju iečekojies on-line, tad paspēju pat izrunāties ar Turkish airlines meitenēm par to, ka mana pase nav īpaši derīga lidošanai uz Keniju. Vajagot vismaz 6 man ir tikai 5 mēneši. Tā nu smaidīgās latvietes izčekoja mani ārā no savienotā lidojuma, lai čekojoties pa jaunu Stambulā (Turkish airlines centrālais punkts), jo tie varot sazināties pa taisno ar Keniju un uzzināt vai mani tur ņems pretim. Meitenes iedeva man smuku spīdīgu biļeti testa lidojumam un parādījā ceļu uz vārtiem. Nolaižoties Stambulā nekas pārsteidzošs – paliela lidosta, kurā lielo bagāžu gaidīju apmēram 40min (apmēram 1/2 no atvēlētā starplaika) pie bagāžas padevēja, kur Rīga pat pieminēta nebija. Ātri sameklēju check-in (lidostas 2.stāvā), izstāvēju rindu (palikušas 20min līdz lidojumam) šie saka, lai iet pie viņu vadītājas.. tas, protams, mani “iepriecināja”, jo laika aizlidot vairs gandrīz nav.
Turkiem check-in vadītājas ir trīs skaistas sievietes un viens nesaprotama amata – gaisa maisītājs. Pie visām trim pa vienam neapmierinātam klientam (ar pavadoņiem). Neticami, bet pie runāšanas tiku tikai pēc 15min, kad biju noklausījies, kā Indiešu paskata sieviešu kolektīvam, ar veselu garderobi uz riteņiem, izstāsta, kur viņām tagad jāiet. Jaunā menedžere pirmais, ko pamanīja, ka nu jau es nekur vairs neaizlidošu, jo laika vairs nav. Pastāstīju savu stāstu – viņa nesajutās diez ko saprotam situāciju, kādēļ mani izčekoja un izsēdināja Turcijā, bet zvanīja back-office, lai noskaidro kas tur ir ar to Keniju. Tas beigās izvērtās ~2h atstāvētās pie menedžeru galda, bet nu bija interesanti pavērot, kā cilvēki tur strādā.. katrai menedžerei ir 3 stacionārie telefoni un vēl mobilais. 2h laikā kādas četras reizes novēroju, ka visi 4 tiešām zvana vienlaicīgi – darbs viņām nav nekāda pasaka.
Zvani viņām ir tikai kāda ceturtdaļbēda – vēl tak ir klienti.. Un gadījumu, te netrūkst – sākot ar nozaudētu bagāžu, beidzot ar nozaudētu reisu. Pieļauju, ka ir vēl, kas trakāks, bet tie bija tie, ko redzēju pats savām acīm. Komiskākais bija amītis, kas bija nozaudējies no savas tūristu grupas, tādēļ neatradis savus vārtus, nokavējis savu reisu. Vainīgi, protams, ir Turkish Airlines, jo lidosta pārāk sarežģīta esot (Turkish Airlines nav lidostas arhitekti vai īpašnieki – viņi tur ir kā Air Baltic Rīgas lidostā) Pie 3. šī stāsta izstāstīšanas nenoturējos un mēģināju lielākiem burtiem pastāstīt to pašu, ko administratore – ja viens cilvēks no sešu cilvēku grupas nokavē reisu, aviokompānija tur nav vainīga.. viņš to tā arī līdz galam neuzsūca, un ar putām uz lūpām: “dodiet man kādu augstākstāvošu” – tiesnesi, vai arī Dievu.. Toties es uzzināju, ka Los Angeles lidosta ir kā tuneļu kopums – tur nevarot apmaldīties. Uz visurieni ved tiešais tunelis un ne pa labi, ne pa kreisi – kaut kā nevaru šī apgalvojuma tehnisko risinājumu, bet Eiropā tādu brīnumu neatminos, ka būtu redzējis.