Tūrists.lv – Mani ceļojumi un aktīvā atpūta
Tūrists stāsta par ceļojumiem, aktīvu atpūtu, Jelgavu un visu pārējo, kas apkārt
Turpinājums. Pirms lasi šo, izlasi arī:
#Kirgizstānas piedzīvojums 1.daļa (pirmās 4 dienas)
#Kirgizstānas piedzīvojums 2.daļa (4.-6.diena)
#Kirgizstānas piedzīvojums 3.daļa (7.-8.diena)
#Day9 13.jūlijs AlaKol(Ala-Kul) lieliskais ezers
Videobloga diena
13.julijs 1.videoblogs Gatis from Turists on Vimeo.
13.julijs 2.videoblogs Guntars from Turists on Vimeo.
Turpināt lasīšanu “#Kirgizstānas piedzīvojums 4.daļa (9-10.diena)”
Turpinām, pirms lasi šo, izlasi arī:
#Kirgizstānas piedzīvojums 1.daļa (pirmās 4 dienas)
#Kirgizstānas piedzīvojums 2.daļa (4.-6.diena)
#Day7 – 11.jūlijs (Viesautors Guntars izpaudās)
Lielisks rīts! Mīksta gulta, aromātisks gaiss. Pēc vakardienas dušas tīrais un smaržojošais ķermenis izbauda katru svaigās gultasveļas šķiedru, saldā miega riecieniņu.. civilizācija? Tomēr ne – ne jau šis rīts, ne šis ceļojums. Atveram acis – jurta – liela vilnas telts ar apaļu, restotu jumta logu pašā spicē, ko vietējā kirgīzu tauta ir ieaudusi savas valsts karogā. Turpat blakām vēl četri brāļi gulētāji negribīgi rušinās ārā no tik ļoti gardā miega.
Pārklimperējot par slieksni caur sīkajām jurtas durtiņām, izveļamies pagalmā, kur zem Saules pielietas nojumes ir apaļš galdiņš un lotosa pozā mūs jau gaida līdz šim gardākās brokastis – mannā putra ar sviestu, ola ar šķiņķi un dārzeņiem, tēja/kafija ar cepumiem desertā.
Rīts ir ieskāts pietiekami agri – līdz 9:00 (6:00 pēc Rīgas laika) esam ieturējuši brokastis, savākuši izmazgātās izžuvušās drēbes, atrisinājuši savus privātās higiēnas jautājumus. Esam gatavi vākt izejmateriālu (pārtiku, degvielu) nu jau savam otrajam kalnu pārgājienam.
Lielveikals Karakolas pilsētā nav bieža parādība – šī tauta joprojām zina uz kurieni pēc kā jāiet. Pēc 1/2stundas izmeklēšanas, vietējo aptaujāšanas, aptieku apskates, esam uzgājuši kaut ko līdzīgu 1x Maximai.. Laikam jau nav nekas dižs – viss, kas ir, ir tikai vienā variantā, bet toties vienuviet – mums pietiekoši saprotams, un neviens pārtikas gādātājs neiebilst, ka būtu jāmeklē, kas iespaidīgāks. Arī vajadzīgās pārtikas saraksts šoreiz jau liekas pašsaprotams un automātisks.. Tas, ko piemetinām klāt ir šķīstošā kafija, turpat uz kārā zoba uzliekam pa vietējās izcelsmes saldējumam – labs padomju laika parauga eksemplārs. Vēl viena lieta, kas šai rīta cēlienā obligāti jāizdara – jāiegādā cepure, ko uz karstām pēdām arī daru. Jau no Latvijas izbraucot padomā bija īsta kalnu cepure, ar nacionālu piesitienu, tādēļ Anda ieteiktais suvenīru veikaliņš ir vieta ar ko sākt. Noskatu vienu lielisku paraugu – ausaine ar tūtu pakausī – izskatās vienkārši iespaidīgi, bet mana izmēra nav. Noskaidroju, kur tāda varētu būt – sameklēju, bet uzzinu, ka tā gluži nav nacionāla, turklāt viņiem tādas nav. Paliku pie “Kalpaka” – tas te vietējs bez gala, jau vairākiem vīriešiem tādu uz galvas biju redzējis un nodomājis, ka “lūk tādu toč es neņemšu”. Rezultātā sanāca vairāk nacionāla cepure ar kalnu piesitienu, bet neko sliktu nevar teikt – baltā aitas vilna godam pildīja funkciju – sargāja manu skūto galvu, gan no saules, gan lietus, gan aukstuma, nesutināja un ātri žuva.
Turpināt lasīšanu “#Kirgizstānas piedzīvojums 3.daļa (7.-8.diena)”
Neskatoties uz to, ka ir jau aprīļa vidus, video ar ziemas skatiem joprojām ir aktuāli. Tas mani pamudināja samontēt atliklušo video no AdventureLab Lapzemes slēpošanas brauciena. Šoreiz braukājot ar Haraldu pa kalnu nedaudz paspēlējāmies ar GoPro un safilmējām skaistus skatus. Pieliku šobrīd savu aktuālāko un pozitīvāko dziemu One Way or Another un vdeo gatavs.
Šogad Stipro Skrējiens norisinājās jau 4.reizi un visas iepriekšējās reizes veiksmīgi biju izdomājis labus attaisnojumus, lai nebūtu jāpiedalās. Bet tā kā atsauksmes par šo pasākumu turpināja mani bombardēt no dažādām pusēm, tad jau Martā nolēmu, ka šogad ir jāpamēģina. Kad uzzināju, ka pieteikušies jau 800 dalībnieki vīriešu konkurencē (beigās bija pieteikušies pat 1300+ dzeki), tad nospraudu sev mērķi iekļūt pirmajā 200niekā, un ja labi veiktos tad 100nieks būtu vispār oga.
Redzot lielās masas, kaut kā entuziasms noplaka un vairs nebija vēlme ar elkoņiem izcīnīt startā vietu pirmajās rindās, lai gan tagad atskatoties atpakaļ var secināt, ka tas ir ļoti svarīgs faktors. Sākumā vesels lērums jau bija priekšā un vēl liels bars pirmos 200 metrus sprintoja, ko arī nemēģināju ķert – lai jau skrien. Sākumā bijām plānojuši skriet kopā ar draugiem un tikai tad, ja kāds nevarēs vairs izturēt tempu, tad atdalīties, bet masas bija tik lielas, ka jau pirmajā šķērslī, kur bija jāpārvar vairāki dziļi un plati grāvji, mūsu ceļi šķīrās. Laikam jau pirmais šķērslis bija tas izšķirošais, jo, lai arī ļoti daudzi cilvēki man bija priekšā, spēju kaut kā gar maliņu, izvēloties īsto vietu, apdzīt ļoti daudzus. Pēc peldes aukstā ūdenī lielākoties bija jāskrien turot mērenu tempu un kontrolējot elpošanu. Ik pa laikam kaut kādi sprinteri pašāvās garām, bet es biju ieņēmis ļoti labu ritmu un centos turēties astē 33 numuram (spilgi dzeltens orientēšanās krekls ar lielu 33 uz muguras), bet pārvarot šķēršļus nereti tie sprinteri bija atkal aiz muguras un atkal sprintoja garām.
Kopumā trase bija ļoti grūta, tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka tā arī līdz galam nonolūzu un nogāju maksimums pāris soļus pirms šķēršļiem, lai vieglāk būtu pārdomāt taktiku kā to šķērsot visefektīvāk. Skaisti finišēt neļāva konkurenti, jo 200metrus pirms finiša pakausī sadzirdēju smagus un ātrus soļus, bet tā kā pašam vēl bija rezerves, tad darīju visu, lai nezaudētu pēdējā duelī un ierindotos vienu vietu augstāk kā izaicinātājs.
Kopumā ar rezultātu esmu vairāk kā ampierināts, jo no vairāk kā 1000 finišējušajiem ierindojos 32.vietā, un arī salīdzinot ar 4kārtējo Stipro Skrējiena uzvarētāju un militārās pieccīņas pasaules meistarsacīkšu laureāte Ingu Daukšāni, zaudēju tikai pāris sekundes.
Pielikumā video un pāris bildes. Tuvākajās dienās paziņas, kas gar malām ar fočiku rokā staigāja, solījās nosūtīt pa vēl kādai bildei, ko vēlāk pievienošu.
Tūrists.lv - Mani ceļojumi un aktīvā atpūta 