tūrisms – Tūrists.lv – Mani ceļojumi un aktīvā atpūta

Turpinām, pirms lasi šo, izlasi arī:
#Kirgizstānas piedzīvojums 1.daļa (pirmās 4 dienas)
#Kirgizstānas piedzīvojums 2.daļa (4.-6.diena)

#Day7 – 11.jūlijs (Viesautors Guntars izpaudās)

Lielisks rīts! Mīksta gulta, aromātisks gaiss. Pēc vakardienas dušas tīrais un smaržojošais ķermenis izbauda katru svaigās gultasveļas šķiedru, saldā miega riecieniņu.. civilizācija? Tomēr ne – ne jau šis rīts, ne šis ceļojums. Atveram acis – jurta – liela vilnas telts ar apaļu, restotu jumta logu pašā spicē, ko vietējā kirgīzu tauta ir ieaudusi savas valsts karogā. Turpat blakām vēl četri brāļi gulētāji negribīgi rušinās ārā no tik ļoti gardā miega.

Pārklimperējot par slieksni caur sīkajām jurtas durtiņām, izveļamies pagalmā, kur zem Saules pielietas nojumes ir apaļš galdiņš un lotosa pozā mūs jau gaida līdz šim gardākās brokastis – mannā putra ar sviestu, ola ar šķiņķi un dārzeņiem, tēja/kafija ar cepumiem desertā.
Rīts ir ieskāts pietiekami agri – līdz 9:00 (6:00 pēc Rīgas laika) esam ieturējuši brokastis, savākuši izmazgātās izžuvušās drēbes, atrisinājuši savus privātās higiēnas jautājumus. Esam gatavi vākt izejmateriālu (pārtiku, degvielu) nu jau savam otrajam kalnu pārgājienam.
Lielveikals Karakolas pilsētā nav bieža parādība – šī tauta joprojām zina uz kurieni pēc kā jāiet. Pēc 1/2stundas izmeklēšanas, vietējo aptaujāšanas, aptieku apskates, esam uzgājuši kaut ko līdzīgu 1x Maximai.. Laikam jau nav nekas dižs – viss, kas ir, ir tikai vienā variantā, bet toties vienuviet – mums pietiekoši saprotams, un neviens pārtikas gādātājs neiebilst, ka būtu jāmeklē, kas iespaidīgāks. Arī vajadzīgās pārtikas saraksts šoreiz jau liekas pašsaprotams un automātisks.. Tas, ko piemetinām klāt ir šķīstošā kafija, turpat uz kārā zoba uzliekam pa vietējās izcelsmes saldējumam – labs padomju laika parauga eksemplārs. Vēl viena lieta, kas šai rīta cēlienā obligāti jāizdara – jāiegādā cepure, ko uz karstām pēdām arī daru. Jau no Latvijas izbraucot padomā bija īsta kalnu cepure, ar nacionālu piesitienu, tādēļ Anda ieteiktais suvenīru veikaliņš ir vieta ar ko sākt. Noskatu vienu lielisku paraugu – ausaine ar tūtu pakausī – izskatās vienkārši iespaidīgi, bet mana izmēra nav. Noskaidroju, kur tāda varētu būt – sameklēju, bet uzzinu, ka tā gluži nav nacionāla, turklāt viņiem tādas nav. Paliku pie “Kalpaka” – tas te vietējs bez gala, jau vairākiem vīriešiem tādu uz galvas biju redzējis un nodomājis, ka “lūk tādu toč es neņemšu”. Rezultātā sanāca vairāk nacionāla cepure ar kalnu piesitienu, bet neko sliktu nevar teikt – baltā aitas vilna godam pildīja funkciju – sargāja manu skūto galvu, gan no saules, gan lietus, gan aukstuma, nesutināja un ātri žuva.