Pārgājiens: Papes ezera aplenkums

IMG_2112

Šī vasara tiešām sanākusi aktivitātēm bagāta un katru wīkendu ieplānojas kaut kas labs. Vasarā jau izdevās 2 vienas dienas pārgājieni apkārt Kaņierim un Polijas Tatru iepazīšanās pārgājiens Sigulda un bijām gatavi atkārtot iepriekšējā gada tradīciju ar 3diennieku.

Pēc pagājušajam brīvdienām un skaisti nolauzta Xrace posma, pagāja darba nedēļa un kājas atkal prasīja, lai tās nedaudz pamoca. Sapakojām lielās mugursomas, pārgājiena sandales un bijām gatavi doties jaunos piedzīvojumos. Šoreiz tika izvēlēta Liepājas puse ar lielākā Latvijas dabas parka Papes ezera palienu pļavu apskati. Jau iepriekš bijām apmēram sagatavojusi maršrutu, saprintējuši kartes, tāpēc zinājām vismaz sākuma punktu.

IMG_2091Izbraucot no Jelgavas, uzpildījām aliņus pirmajam vakaram un brauciens varēja sākties. Pa ceļam auto bija paņēmusies ūdenspīpe un kārtīgs piektdienas noskaņojums un ceļš pagāja vienos priekos. Pa vidu vel atcerējāmies, ka Iveta dzīvo kaut kur netālu no Liepājas un īstajā brīdī sazvanījām viņu, lai vēl paspētu iegriezties ciemos. Gandrīz jau izdevās arī Ivetu pierunāt mums pievienoties pārgājienam, bet tomēr viņa palika pie sava ganāmpulka, ko mums tumsā diemžēl neizdevās apskatīt. Bet cieši nolēmām, ka atgriezīsimies atpakaļceļā, ko arī izdarījām.

Vēlā vakarā, vēl braucot cauri Liepājai, piestājām Deli Snacks uzpildīt vēderus ar garšīgiem burgeriem un riktīgi asu ChiliConcarne. Ar pilniem vederiem devāmies atrast kādu telts vietu Bernātos, kur no rīta bija ieplānots pirmais apskates objekts un starts šīs vasaras garākajam pārgājienam. Telti uzcēlām pašā jūras krastā, un vel pirms gulētiešanas apsēdāmies uz augstas kāpas malas, atkorķējām tradicionālo pārgājiena dzērienu Jēgerīti un vērojot zvaigznes un runājot par, wait for it.. ķīmiju, sasniedzām vajadzīgo noguruma pakāpi, lai dotos gulēt.

Pārgājiens jūra LiepājaRīts sākās ar kailpeldi atspirdzinošā jūrā un brokastīm, kas sastāvēja tikai no āboliem, jo piektdienas aizrautībā kaut kā nebijām padomājusi par brokastīm. Bernātos tā arī veikalu neatradām un devāmies gar jūru kādus 10km līdz Jūrmalciemam, kur ceļvežos bija minēts ciema veikals. Tur arī dabūjam savas brokastis/pusdienas un negribēdami pārāk piekrāmēt somu, nopirkām tikai nedaudz kaut ko vakariņām.

gatis un savvalas zirgiIzejot cauri mežam un tuvojoties Papes ezeram secinājām, ka apkārtnē ar veikaliem pašvaki un arī sazvanot tuvākās viesu mājas brokastis nevienās neizdevās sarunāt. Nācās izmest pāris km līkumu līdz Kalnišķu ciemam, lai būtu ko celt brokastu galdā. Kamēr tikām līdz veikalam, tas jau bija ciet, un taisnības labad jāsaka, ka tas bija jau ciet kopš vieniem dienā un nākamajā dienā svētdienā tam vispār nav paredzēts atvērties.

Palika tikai viens variants, kur dabūt brokastis. Tā bija viesu māja 10km attālumā, bet tā kā 30km jau bija aiz muguras pa slīpām kāpām, meža taciņām un arī bezceļiem, tad nolēmām, ka vairs nekur neiesim un paliksim Kalnišķu pašā centrā, ja tā var saukt vienīgo ciema krustojumu, pie aizslēgtā veikala. No vietējo akām uzpildījām ūdeni un arī sarunājām 2 tomātus, ko piegrauzt klāt mūsu atlikušajām pārtikas rezervēm. Laimīgi paēduši, vēl pirms tumsas devāmies gulēt.

Papes ezera teltsMiegs ir labākais veids kā nodrošināt organismam atkopšanos pēc lielas slodzes, ko arī izmantojām pārpārēm un cēlāmies tikai tad, kad jau apnika gulēt. Par laimi no rīta vietējie bija izslāpuši un viņiem prasījās kāds aliņš un viņi pienāca mums klāt un informēja, ka esot sazvanījuši pārdevēju un veikals tiks atvērts arī svētdienas rītā. Bijām glābti. Uzpildījuši somas pieturējāmies pie pirmās dienas plāna un nolēmām brokastot pie Papes ezera, kas bija 5km attālumā. No rīta vēsumā gājās labi un 5km līdz brokastīm pagāja nemanot. Brokastis un esam gatavi jau atgriezties Papes dabas parkā pie zirgiem. Šoreiz pa oficiālo ieeju un ar gida palīdzību. Labi ka esam mūžīgie studenti un iziet cauri savvaļas dzīvnieku ganībām, tādējādi samazinot kopējo distanci, mums izmaksāja tieši latu. Turpmākais maršruts veda pa oficiālām Dabas parka hiking takām, tā kā maldīties nevajadzēja un vēl pēc 15km sasniedzām jūru, kur beidzot varēja atveldzēties aukstajā jūras ūdenī kopā ar lietuviešiem, kas bija pilnībā pārņēmuši Papes

Turpināt lasīšanu “Pārgājiens: Papes ezera aplenkums”

Stopēšana lielos attālumos

Šodien Twitter panesās jautājums no @roncic –  Kāds ir tavs vislielākais nobrauktais attālums stopējot? Dalaties pieredzē 🙂

Tad nu iedomājos uzmest Google maps savu 2004.gada vasaras stopēšanas ceļojumu pa Spāniju un secināju, ka mans attālums ir gana iespaidīgs – 3969 km nostopēti vienā ceļojumā.

Bet kā vēl interesantāku faktu gribētu minēt mājupceļu no Bāzeles (Šveice) līdz Zielona Gora (Polija), ko es veicu vienā dienā. Apmēram 1080 km, 20 dažādi auto un Vācijai cauri vienā dienā!

Piemetu arī karti, ja nu kādu ienteresē Spānijas ceļojuma maršuts

Jautāsiet kāpēc tikai līdz Poznaņai – tāpēc, ka Polijā galīgi nestopējās un ceļojumu pabeidzu ar vilcienu līdz Varšavai, no Varšavas ar rīta autobusu uz Suwalkiem, un no turienes stopēšana līdz robežai (apmēram 25 km), kur veiksmīgi ieraudzīju Eurolines busiņu, kas mani aizveda tieši līdz Jelgavai!

Un kādi ir tavi labākie sasniegumi stopējot?

Ņemiet stopētājus – tas atmaksājas

stopetajs-uz-celaVēlējos visus aicināt ņemt stopētājus vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt tu vari palīdzēt cilvēkiem un viņi ir par to pateicīgi, otrkārt tas ir daudz interantāk braukt kopā ar kādu, treškārt tas tev pašam var būt arī noderīgi. Šajā rakstā neapraksīšos pirmos divus iemeslus, bet uzsvēršu tieši pēdējo par izdevīgumu ņemt stopētājus. Man pat ir veseli 2 stāsti šeit.

1. Stāsts – vakar(20.janvāris), šoseja Rīga-Jelgava, paņēmu stopētāju no Brankām līdz Jelgavai

Tumša šoseja, pieputinātas malas, aiz jaunizveidotā apļa pilnīgā tumsā stāv jauneklis ar izstieptu roku. Tā kā ātrums man nebija pārāk liels, jo tikko biju izbraucis betonveidoto apli, nolēmu arī apstāties.
Paņēmu stopētāju, sākām runāt, pēc profesijas viņš bija auto elektriķis, viņš izstāstīja, ka jau kādu laiciņu nevar atrast darbu, un ka dodas mājās no draudzenes un kabatā ir tikai 3 santīmi un pat biļetei nesanāk, bet draudzeni jau, protams, apciemot gribas. Vārds pa vārdam un izstātstīju, ka man kā reizi nestrādā logu tīrītāji, kopš pēdējā servisa apmeklējuma. Tad nu puisis piedāvājās sataisīt man tos bez maksas. Kādas 40 min viņš man vēltīja, pieaicinājām vēl vienu viņa draugu mehāniķi, bet beigās tomēr secinājām, ka tur ir salauzts kaut kas nopietnāks un bez papildus detaļām uz vietas tajā dienā neizdevās sataisīt. Bet nu gandrīz.

2. Stāsts – aizgājušais rudens, braucu no Dobeles uz Rīgu un Dobelē paņēmu vīrieti nu jau labākajos gados

Uzreiz aiz Dobeles ceļa malā stāv onkulis ar lielu melnu hūti. Tādu tipiņu stopējot vēl nebiju redzējis un, protams, apstājos. Pieklājīgi sasveicinājos ar Daumantu, kurš izstāstīja savu bēdu, ka saplīsis autiņš, ticis aizvilkts līdz Rīgai un tagad jābrauc pakaļ, bet kaut kādu iemeslu dēļ nevēlējās braukt ar busiņu. Atkal vārds pa vārdam un noskaidrojās, ka mans pasažieris ir angļu valodas skolotājs, kurš pasniedz privātstundas un sevi pozicionē, kā vienīgo cilvēku Latvijā, kas spēj iemācīt ciešamo kārtu saliktajiem laikiem angļu valodā. Arī viņš bija tik pateicīgs, ka viņu aizvedīšu ne tikai līdz Jelgavai, kā biju solījis sākumā, bet līdz pašai Rīgai, ka vēlējās atdarīt man ar labu. Un tā nu viņš man visu ceļu stāstīja, mācīja, atprasīja ciešamo kārtu. Atzīšos, ka tagad es atkal nevarētu 100% pareizi iztulkot šurpu turpu viņa dotos teikumus, bet mācīšanās process braucot auto ar nepazīstamu cilvēku man patikās.

Tāpēc aicinu ņemt stopētājus un veidot ar tiem dialogu, jo pārsvarā stopētāji ir ļoti sabiedriski cilvēki!