Gata ceļojums ar laivu pa upi turpinās apmeklējot vietējās ciltis:
10.01.2013 un 11.01.2013
Šis dienas ir praktiski vienādas no rīta 6:00 brokastis, gulu šūpultīklā un lasu gāmatu. Pusdienas 12:00, atkal gulu šūpultīklā un lasu gāmatu (Hunger games), kā arī uzspēlējam kārtis ar citiem tūristiem. Vakarinas 17:00 uzspēlēju kārtis, baudu vakara veldzi vērojot apkārtējo upes krastus un eju gulēt.
Nedaudz par prāmi uz kura pavadīju 70 stundas. Pārtikas kvalitāte prāmja virtuvē nav tā labākā, savā ēdienā esmu atradis kukainus un matus! Pa krānu tek brūnais upes ūdens, dušās tik pat brūns. Prāmim ir divi stāvi kas paredzēti pašazieriem, esmu iekārtojies 2 stāvā, tā kā tas ir piekrauts pilns ar kastēm nav tik pārpildīts ar cilvēkiem kā pirmais stāvs.
Nu jau esmu Bolivija, beidzot esmu dabūjis hosteli, kur ir ari dators 🙂
07.11.2012 ierados Ciudad del Este, kur ielas pilnas ar tirgotajiem un automašīnām. Sameklēju lētāko pieejamo Hoteli 90000 PYG (prusaks istabā nāk komplektā), jo Hosteļu šeit nav un vakaru pavadīju hotelī. Tā kā pilsēta ir iepirkšanās centrs Brazīliešiem, tad neko citu te nav iespējams darīt kā tikai apmeklēt veiklus.
08.11.2012 no rīta devos uz autoostu, lai dotos uz Encarnacion, pēc 5 stundu brauciena esmu nonācis galapunktā, salīdzinājumā ar Ciudad del Este daudz mazāka un mierīgāka pilsēta. Hotelis arī lētāks 50000 PYG (un nav prusaku). Vakaru pavadīju internetsalonā, lai augšupielādētu Brazīlijas bildes, internets lēns 0.54 Mbps. 09.11.2012 noskaidroju kādas ir iespējas iegādāties lietotu motociklu, cena 1000000 līdz 1200000 PYG par mocīti ar mazu motoru, bet reģistrācijas process gan sarežģīts. Līgums, tad notārs kas apliecina parakstus, tad valsts iestāde, kas izsniedz reģistrācijas apliecību un to ir iespējams izdarīt tikai Asuncion. Tādēļ daudzi vietējie brukā bez motociklu un automašīnu reģistrācijas numuriem.
Process sarežģīts un kukuļus policistiem negribas maksāt kā arī robežu nav iespējams šķērsot, tad no šīs idejas attiecos. Atlikušo dienas dalu pavadīju pilsētas pludmalē 🙂
Chau, Nu vairs nevaru teikt, ka rakstu e-pastu ierastajá secíbá. Jo ar datoru pieejamibu klúst arvien sarezgíták.
27.10.2012.
No ríta ar autobusu no Chui devos uz Rio Grande kur bija sarunáts hosts Filipe. Pécpusdiená kopá ar hostu un vina draudzeni devámies uz pludmali, pa kuru var braukt ar automashinu, bildés var redzét ka dzeks ar kravasauto dodas uz pludmali sauloties. Ká man pastástíja hosts shi pludmale ir garáká pasaulé (http://en.wikipedia.org/wiki/Praia_do_Cassino). Pec relekséti pavadíta laika pludmalé dzerot mate, vakars tika pavadíts vasaras májá vél relaksétáká atmosférá, gulot shupultiklá un klausoties hosta brála gitáras spéli.
28.10.2012.
Kopá ar hostu devámies uz Sao Jose do Norte baudít júras veltes, péc 1 stundas brauciena ar prámi ieradámies mazajá pilsétiná, un devámies uz restoránu kur var ést júras veltes cik vien var apést 🙂
Vakará ar hosta draudzenes gimeni biju uz kino, labi ka filma Taken 2 netika tulkota portugálu valodá.
29.10.2012.
Tá ká visu dienu lija lietus neko arí nesadaríja, bet gaidíju pulksten 18:00 kad bija jádodas uz autobusu lai dotos uz Florianopolis.
Pèc 12 stundu brauciena 6:00 no ríta biju Florianopolis. Bija sarunáts hosts Daniela, bet tá ká nezináju adresi gaidíju 9:00 no ríta lai iegádátos vietéjo SIM karti, kas tika aktivizéta vél péc 1 stundas kad beidzot varéju sazináties ar Danielu. Tá ká Florianopolis ir slavena ar savám pludmalém, tur ir 42 pludmales, pirmajá diená devos apskatít vienu no tám (Joaquina). Biju nedaudz vílies, biju gaidíjis ko vairák!
31.10.2012
Tá ká biju pludmalé kas ir salas austrumos, devos uz dienvidu pludmali Costa del Dentro, bet péc pusotras stundas brauciena autobusá nonácu pludmalé saule bija paslépusies aiz mákoniem un no saulosanás nekas nesanáca.
01.11.2012
Bija jau apnicis braukáties ar autobusiem, tádél izlému nebraukt uz pludmali, bet aizbraukt uz kalnu, lai apskatítu pilsétu no augshas. Vakará kopá ar hosta draugiem devámies uz vienu mazu klubinu, kas svinéja 6 gadu jubileju, tadel cilvéku tur bij loti daudz! P.S. Un nákamajá diená nedaudz sápéja galva 🙂
Ká jau ierasts garákus e-pastus rakstu kad esmu hosteli ticis pie datora un shí reize nav iznémums. Manas dienas Urugvajá ir aizvadítas, tágad varu atskaitíties ko esmu sadaríjis shís 9 dienas.
18.10 un 19.10.2012
Urugvajá ierados ar prámi no Buenos Airesas, pirmá pilséta Colonia del Sacramento. Maza pilsétina kas ieklauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstá, tádél turistu daudz un es starp tiem. Visu var apskatít viená diená, bet tá ká bija silts un saulains laiks nolému otru dienu veltít atpútai pludmalé. Otrá diená lija lietus un no maniem plániem nekas nesanáca, panému no hostela riteni un pabraukájos pa pilsétu.
Nedēļas nogalē beidzot īstenoju jau vairākus gadus pa galvu spietojošu ideju, ka ir jāiet lielajā pārgājienā. Ik pa laikam esmu noskatījies, kā draugu kompānijas savācas un to izdara, bet vienmēr ir bijušas citas prioritātes, lai nepievienotos. Šogad pēc Santjāgo ceļa bilžu vakara sāku rīkoties un jau tajā pašā nedēļas nogalē izdevās mazo vienas dienas 21km pārgājienu starp Engures ezeru un jūras piekrasti. Tā kā vasarā nedēļas nogales ir uz izķeršanu, tad jau pēc Engures kalendārā tika atzīmēts Augusta vidus priekš lielā pārgājiena.
Pārgājiena dalībnieku kodols bija gatavs uzreiz, un neatkarīgi no pārējiem ceļa biedriem, pārgājiens notiktos, kas visu plānošanu padarīja vieglāku. Pēdējā dienā nomainījās arī pārgājiena meitene un bijām gatavi doties ceļā. Maršruts tika izvēlēts gar jūru un bravūrīgi nolemts, ka iesim no Kolkas uz Ventspili. Tā kā bija plānotas 2 pilnas dienas, tad 80km nemaz nelikās tik daudz, un, lai vēl vairāk sevi samānītu pirmajā dienā “ieplānojām” apmēram 54km un otrajai atstājām tādu nelielu kāju izlocīšanu.
Lai gan plānojām pēc iespējas mazāk mantas šim pārgājienam, tomēr sapakojot arī absolūto minimumu – telti, guļammaisus, paiku un ūdeni 2 dienām, dažas drēbes un citus izdzīvošanai nepieciešamos priekšmetus, tomēr somas svars kaut kā nemanot izauga gandrīz līdz 10kg, kas nav gluži optimālais pārgājienu svars. Klāt vēl nāca kāpu faktors un pretvējš visa ceļa garumā, līdz ar to vairākas reizes nācās pārskatīt pirmās dienas finišu.
Jau pirms tam bijām izpētījuši, ka nopietnākais šķērslis ir Irbes upes pārvarēšana, jo pārējās 4-5 upītes pa ceļam, ietekot jūrā, kaut kur smiltīs uzsūcas un pāri paliek tikai maza tērcīte. Sākuma doma bija atrast kādus laivotājus, kas ar laivu mūs varētu pārcelt pāri, bet tos neatrodot, nācās vien turpināt ceļu caur mežu līdz Campo laivu bāzei un nosacītam gājēju tiltiņam. Trošu tilts bija visnotaļ interesants, jo bija savu mūžu jau nokalpojis un pa vidu trūka vairāk dēļu nekā rūdītam hokejistam zobu, un arī atlikušie bija labi satrūdējuši, kas, ikreiz uz tiem uzkāpjot, tā normāli ieliecās.
Kopumā pirmajā dienā izdevās pievarēt “tikai” 37km un pēc smagās dienas bijām tik noguruši, ka spēka pietika tikai, lai uzceltu telti un noskatītos saulrietu Baltijas jūrā. Pat ugunskuram un laiskai skatīšanās liesmās nebija spēka. Ielīdām teltī, kur mums, līdznesamā svara taupības rezultātā, uz visiem bija tikai viens paklājiņš, un netipiski ātri priekš sestdienas arī atlūzām.
Otrā diena sākās ar lietu, ko varēja saklausīt jau naktī, un arī atskārsmi, ka iepriekšējās dienas pārgājiens ir atdzīvinājis ceļabiedra vecās traumas ar laterālo saiti priekšgalā, tāpēc otrā dienā maršruts bija pavisam īss. Aizklibojām līdz Miķeļbākai un tad jau devāmies uz šosejas pusi noķert kādu auto, kas mūs varētu aizvest atpakaļ uz Kolkas stāvlaukumu.
Bet ne jau noietajos km ir pārgājiena sāls, bet gan būšanai pie dabas foršā kompānijā – paldies Gatim, Guntaram un Martai par to!
Tā kā šoreiz centos limitēt nofilmētā materiāla apjomu, tad arī video no šī pārgājiena tapa netipiski ātri. Mūzika arī tika piemeklēta tikpat dzīvespriecīga kā viss pārgājiens.
Tūrists.lv - Mani ceļojumi un aktīvā atpūta 
