Trekings Kaboverdē – Santu Antao salā [video]

Novembrī man bija lieliska iespēja sasildīties (gandrīz 30*C) un iepazīties ar šo lielisko salu valsti pateicoties tiešajam reisam no Rīgas uz Kaboverdi.

IMG_9059.JPG

Papildus tiešajiem pienākumiem rūpēties par mūsu ceļotāju labsajūtu, izdevās vienu dienu pavadīt sportiskāk ar pāgājienu Santu Antao kalnos. Izvēlējos vienu no populārākajiem Santu Antao salas trekinga maršrutiem no Cova krātera līdz Paul ciematam Atlantijas okeāna krastā [Endomondo karte ar distanci]. Lai arī šis bija viens no labākajiem maršrutiem, tas tomēr ir veicams kopā ar kādu vietējo gidu, ko man arī visi vietējie mēģināja vairākārtīgi iestāstīt. Bet, kā jau auns pēc horoskopa, paļāvos uz savu kalnu pieredzi un stūrgalvību, ka varu šo distanci veikt arī pašu spēkiem. Par laimi, gudrajos telefonos ir pieejamas offline kartes, bez kurām (pat ar lielām grūtībām) es vēl tagad kaut kur blandītos šajos kalnos un pārejās. Esmu iecienījis šo aplikāciju, ko lietoju visos savos ceļojumos – CityMaps2Go, kurā daudzās valstīs pat ir atzīmētas mazās pārgājiena takas. Arī šeit cauri baltam laukumam, kas dzīvē bija vairāki kalni, vijās šaura balta līnija, kurai centos turēties pēc iespējas tuvāk, lai gan dzīvē tā vijās cauri banānu laukiem un cukurniedru terasēm, kurās takas ļoti bieži sadalās uz pazūd.

Tā kā bija jāpaspēj uz prāmi, kas aizvestu atpakaļ uz Sao Vicentes salu, kur mitinājos, tad nācās arī nedaudz panervozēt un pat sākt skriet, lai veiktu paredzētu distanci paredzētajā laikā. Bet tas netraucēja fantastiskos skatus iemūžināt īsos video, no kuriem tapa arī šī piedzīvojumu īsfilma.

Ziemassvētku brīvdienās esmu apņēmies arī sakārtot Kaboverdes uzņemtās bildes, ko publicēšu flicker un uztaisīšu arī kādu stāstu vakaru.

 

AdventureLab 2017.gada ceļojumi:

 

Fēru salas visā zaļumā

Kirgizstāna un Kazahstāna

 

 

Pārgājiens: Papes ezera aplenkums

IMG_2112

Šī vasara tiešām sanākusi aktivitātēm bagāta un katru wīkendu ieplānojas kaut kas labs. Vasarā jau izdevās 2 vienas dienas pārgājieni apkārt Kaņierim un Polijas Tatru iepazīšanās pārgājiens Sigulda un bijām gatavi atkārtot iepriekšējā gada tradīciju ar 3diennieku.

Pēc pagājušajam brīvdienām un skaisti nolauzta Xrace posma, pagāja darba nedēļa un kājas atkal prasīja, lai tās nedaudz pamoca. Sapakojām lielās mugursomas, pārgājiena sandales un bijām gatavi doties jaunos piedzīvojumos. Šoreiz tika izvēlēta Liepājas puse ar lielākā Latvijas dabas parka Papes ezera palienu pļavu apskati. Jau iepriekš bijām apmēram sagatavojusi maršrutu, saprintējuši kartes, tāpēc zinājām vismaz sākuma punktu.

IMG_2091Izbraucot no Jelgavas, uzpildījām aliņus pirmajam vakaram un brauciens varēja sākties. Pa ceļam auto bija paņēmusies ūdenspīpe un kārtīgs piektdienas noskaņojums un ceļš pagāja vienos priekos. Pa vidu vel atcerējāmies, ka Iveta dzīvo kaut kur netālu no Liepājas un īstajā brīdī sazvanījām viņu, lai vēl paspētu iegriezties ciemos. Gandrīz jau izdevās arī Ivetu pierunāt mums pievienoties pārgājienam, bet tomēr viņa palika pie sava ganāmpulka, ko mums tumsā diemžēl neizdevās apskatīt. Bet cieši nolēmām, ka atgriezīsimies atpakaļceļā, ko arī izdarījām.

Vēlā vakarā, vēl braucot cauri Liepājai, piestājām Deli Snacks uzpildīt vēderus ar garšīgiem burgeriem un riktīgi asu ChiliConcarne. Ar pilniem vederiem devāmies atrast kādu telts vietu Bernātos, kur no rīta bija ieplānots pirmais apskates objekts un starts šīs vasaras garākajam pārgājienam. Telti uzcēlām pašā jūras krastā, un vel pirms gulētiešanas apsēdāmies uz augstas kāpas malas, atkorķējām tradicionālo pārgājiena dzērienu Jēgerīti un vērojot zvaigznes un runājot par, wait for it.. ķīmiju, sasniedzām vajadzīgo noguruma pakāpi, lai dotos gulēt.

Pārgājiens jūra LiepājaRīts sākās ar kailpeldi atspirdzinošā jūrā un brokastīm, kas sastāvēja tikai no āboliem, jo piektdienas aizrautībā kaut kā nebijām padomājusi par brokastīm. Bernātos tā arī veikalu neatradām un devāmies gar jūru kādus 10km līdz Jūrmalciemam, kur ceļvežos bija minēts ciema veikals. Tur arī dabūjam savas brokastis/pusdienas un negribēdami pārāk piekrāmēt somu, nopirkām tikai nedaudz kaut ko vakariņām.

gatis un savvalas zirgiIzejot cauri mežam un tuvojoties Papes ezeram secinājām, ka apkārtnē ar veikaliem pašvaki un arī sazvanot tuvākās viesu mājas brokastis nevienās neizdevās sarunāt. Nācās izmest pāris km līkumu līdz Kalnišķu ciemam, lai būtu ko celt brokastu galdā. Kamēr tikām līdz veikalam, tas jau bija ciet, un taisnības labad jāsaka, ka tas bija jau ciet kopš vieniem dienā un nākamajā dienā svētdienā tam vispār nav paredzēts atvērties.

Palika tikai viens variants, kur dabūt brokastis. Tā bija viesu māja 10km attālumā, bet tā kā 30km jau bija aiz muguras pa slīpām kāpām, meža taciņām un arī bezceļiem, tad nolēmām, ka vairs nekur neiesim un paliksim Kalnišķu pašā centrā, ja tā var saukt vienīgo ciema krustojumu, pie aizslēgtā veikala. No vietējo akām uzpildījām ūdeni un arī sarunājām 2 tomātus, ko piegrauzt klāt mūsu atlikušajām pārtikas rezervēm. Laimīgi paēduši, vēl pirms tumsas devāmies gulēt.

Papes ezera teltsMiegs ir labākais veids kā nodrošināt organismam atkopšanos pēc lielas slodzes, ko arī izmantojām pārpārēm un cēlāmies tikai tad, kad jau apnika gulēt. Par laimi no rīta vietējie bija izslāpuši un viņiem prasījās kāds aliņš un viņi pienāca mums klāt un informēja, ka esot sazvanījuši pārdevēju un veikals tiks atvērts arī svētdienas rītā. Bijām glābti. Uzpildījuši somas pieturējāmies pie pirmās dienas plāna un nolēmām brokastot pie Papes ezera, kas bija 5km attālumā. No rīta vēsumā gājās labi un 5km līdz brokastīm pagāja nemanot. Brokastis un esam gatavi jau atgriezties Papes dabas parkā pie zirgiem. Šoreiz pa oficiālo ieeju un ar gida palīdzību. Labi ka esam mūžīgie studenti un iziet cauri savvaļas dzīvnieku ganībām, tādējādi samazinot kopējo distanci, mums izmaksāja tieši latu. Turpmākais maršruts veda pa oficiālām Dabas parka hiking takām, tā kā maldīties nevajadzēja un vēl pēc 15km sasniedzām jūru, kur beidzot varēja atveldzēties aukstajā jūras ūdenī kopā ar lietuviešiem, kas bija pilnībā pārņēmuši Papes

Turpināt lasīšanu “Pārgājiens: Papes ezera aplenkums”

Pārgājiens apkārt Kaņierim + video

Pārgājiens pa mežu Kaņiera ezersVasara ir kā radīta dažādām sportiskam aktivitātēm svaiga gaisa, bet diemžēl mūsu platuma grādos tā ir jāizmanto pēc iespējas intensīvāk, jo tā ir tik īsa. Un ja vel esi darba cilvēks, tad tādas garākas aktivitātes var ieplānot tikai brīvdienās. Vel jau, protams, ir atvaļinājumi, bet ja patīk ceļot un vel tālu un ilgi, tad esi konstanta atvaļinājuma trūkuma. Tad nu jūlija un augusta mēneša wīkendi ir jau tagad aizplānoti ar vasaras aktivitātēm. Pagājusī bija pirmā brīva nedēļas nogale un uz ātru roku tapa pārgājiens gar/pie juras. Pa ceļam tika nolemts, ka interesantāk būtu apiet apkārt Kaņiera ezeram un noparkojām auto Ragaciema un devāmies ceļā. Tikai jau esot distancē sakām pētīt karti, ka ejot gar ezera ziemeļu pusi nav ne ceļu, ne taku, ir tikai purvi, meži un ļoti aizaugušas stigas, kas pie tam nav mums pa ceļam. Bet mērķis bija nosprausts un pat 1,5metrīgu nātru lauki mūsu apņēmību nemazināja, līdz brīdim, kad purvs, pa kuru mēs gājām, satikās ar upi, kas gan vairāk izskatījās pēc purva ezera, vismaz tā smaržoja. Sākām pētīt orto karti telefonos un sapratām, ka bez kārtīgas peldes ne vecupei, ne ari īstajai upei, kas vel mums tikai priekšā un kas karte izskatījās gana liela, pāri netiksim. Pielāgojām maršrutu Alisei un devāmies atpakaļ jūras virziena, kur, par laimi, noķērām pavēju, kas mūs atpūta atpakaļ. Kopa 17km, slapjas kājas un prieks par dabu un paveikto un ari neliels video!

Jau šajā svētdienā jāpievienojas AdventureLab Martina organizētajam pārgājienam gar Gauju no Siguldas līdz Līgatnei, kas būs kā iesildīšanās Polijas Tatru braucienam un pirmā kārtīgā iepazīšanas ar lielāko daļu no dalībniekiem.

Neatvadāmies, vasara tikai tagad sakas pa īstam!

Mūsu maršruts:

Pārgājiens apkārt Kaņiera ezeram - maršruts

Pārgājiens Būriņu mežā ar rogaininga elementiem

Šajās brīvdienās pirms skates bija iedota atelpa no dejošanas un varēju gatavoties Adaptētā biatlona sacensībām. Diemžēl sniega sega Jelgavā pēdējās 2 nedēļās tā arī neparādijās un piektdienas vakarā tika nolemts šogad biatlonu atcelt. Tā nu sanāca, ka ir brīva nedēļas nogale, ko uzreiz gribējās aizpildīt ar kaut ko aktīvu. Nekur tālu prom negribējās braukt un tika uz ātru roku noorganizēts pārgājiens Būriņu mežā. Uz ātro aicinājumu atsaucās tikai meitenes. Pirmās 2 meitenes nezināja, ka pasākums pārcelts 1h vēlāk un mežā ieradās jau ātrāk un savu pārgājienu veica individuāli. Satiekoties ar otrām 2, nolēmām, ka jādod iespēja Ričum kārtīgi izskraidīties un mūsu kompānijai pievienojās vēl viens džekiņš.

Aizbraucot uz Garajiem kalniem, tapa plāns, ka varētu pārgājienu pārvērst par rogainingu, jo tieši tajā apvidū atradās viens no OK Alnis orientēšanās poligoniem, kuriem kartes var atrast internetā un kontrolpunkti attiecīgajās vietās stāv visu gadu.

Biju paņēmis līdz arī savu GoPro kameriņu un varēja pa ceļam ar to paspēlēties. Šoreiz izmēģināju to pielikt sunim pie kakla siksniņas.

Kā arī pievienoju bildes no telefona un gopro

Dienvidamerika – 2 nedēļas Peru: Machu Picchu un pārgājieni

Sveiciens jaunajā gadā!

Atskats uz pēdējām divām vecā gada nedēļām Peru.

Image

17-18.12.2012

Dzīvojos pa Arequipa, mēģinu saprast ko sadarīt Peru, kur doties un ko apskatīt. Izpētes procesā wikitravel.org atradu vietējo chali Rafaelu, kurš piestrādā par gidu Colca kanjonā. No vina ieguvu vērtīgu informāciju par pārgājiena iespējām Cusco. Tad nu pēcpusdienā arī tapa pirmais plāns.

Image

19.12.2012

Jāiekaro vēl kāda virsotne, šoreiz plānā vulkāns Misti (http://en.wikipedia.org/wiki/El_Misti). Esam 4, es, divi brazīli un francūziete. Pie vulkāna esam 10:30, startējam 3400 metru augstumā, līdz nometnei, kas atrodas 4600 metru augstumā, ejam nedaudz vairāk kā 5 stundas. Kad esam nonākuši nometnē uzcelam teltis paēdam vakariņas un dodamies gulēt.

[Bildes bija tik labas un daudz, ka dalos ar visām – 19-20.dec El Misti]Image

Turpināt lasīšanu “Dienvidamerika – 2 nedēļas Peru: Machu Picchu un pārgājieni”

Pārgājiens Kolka Cool [video]

Nedēļas nogalē beidzot īstenoju jau vairākus gadus pa galvu spietojošu ideju, ka ir jāiet lielajā pārgājienā. Ik pa laikam esmu noskatījies, kā draugu kompānijas savācas un to izdara, bet vienmēr ir bijušas citas prioritātes, lai nepievienotos. Šogad pēc Santjāgo ceļa bilžu vakara sāku rīkoties un jau tajā pašā nedēļas nogalē izdevās mazo vienas dienas 21km pārgājienu starp Engures ezeru un jūras piekrasti. Tā kā vasarā nedēļas nogales ir uz izķeršanu, tad jau pēc Engures kalendārā tika atzīmēts Augusta vidus priekš lielā pārgājiena.

Pārgājiena dalībnieku kodols bija gatavs uzreiz, un neatkarīgi no pārējiem ceļa biedriem, pārgājiens notiktos, kas visu plānošanu padarīja vieglāku. Pēdējā dienā nomainījās arī pārgājiena meitene un bijām gatavi doties ceļā. Maršruts tika izvēlēts gar jūru un bravūrīgi nolemts, ka iesim no Kolkas uz Ventspili. Tā kā bija plānotas 2 pilnas dienas, tad 80km nemaz nelikās tik daudz, un, lai vēl vairāk sevi samānītu pirmajā dienā “ieplānojām” apmēram 54km un otrajai atstājām tādu nelielu kāju izlocīšanu.

Lai gan plānojām pēc iespējas mazāk mantas šim pārgājienam, tomēr sapakojot arī absolūto minimumu – telti, guļammaisus, paiku un ūdeni 2 dienām, dažas drēbes un citus izdzīvošanai nepieciešamos priekšmetus, tomēr somas svars kaut kā nemanot izauga gandrīz līdz 10kg, kas nav gluži optimālais pārgājienu svars. Klāt vēl nāca kāpu faktors un pretvējš visa ceļa garumā, līdz ar to vairākas reizes nācās pārskatīt pirmās dienas finišu.

Jau pirms tam bijām izpētījuši, ka nopietnākais šķērslis ir Irbes upes pārvarēšana, jo pārējās 4-5 upītes pa ceļam, ietekot jūrā, kaut kur smiltīs uzsūcas un pāri paliek tikai maza tērcīte. Sākuma doma bija atrast kādus laivotājus, kas ar laivu mūs varētu pārcelt pāri, bet tos neatrodot, nācās vien turpināt ceļu caur mežu līdz Campo laivu bāzei un nosacītam gājēju tiltiņam. Trošu tilts bija visnotaļ interesants, jo bija savu mūžu jau nokalpojis un pa vidu trūka vairāk dēļu nekā rūdītam hokejistam zobu, un arī atlikušie bija labi satrūdējuši, kas, ikreiz uz tiem uzkāpjot, tā normāli ieliecās.

Kopumā pirmajā dienā izdevās pievarēt “tikai” 37km un pēc smagās dienas bijām tik noguruši, ka spēka pietika tikai, lai uzceltu telti un noskatītos saulrietu Baltijas jūrā. Pat ugunskuram un laiskai skatīšanās liesmās nebija spēka. Ielīdām teltī, kur mums, līdznesamā svara taupības rezultātā, uz visiem bija tikai viens paklājiņš, un netipiski ātri priekš sestdienas arī atlūzām.

Otrā diena sākās ar lietu, ko varēja saklausīt jau naktī, un arī atskārsmi, ka iepriekšējās dienas pārgājiens ir atdzīvinājis ceļabiedra vecās traumas ar laterālo saiti priekšgalā, tāpēc otrā dienā maršruts bija pavisam īss. Aizklibojām līdz Miķeļbākai un tad jau devāmies uz šosejas pusi noķert kādu auto, kas mūs varētu aizvest atpakaļ uz Kolkas stāvlaukumu.

Bet ne jau noietajos km ir pārgājiena sāls, bet gan būšanai pie dabas foršā kompānijā – paldies Gatim, Guntaram un Martai par to!

Tā kā šoreiz centos limitēt nofilmētā materiāla apjomu, tad arī video no šī pārgājiena tapa netipiski ātri. Mūzika arī tika piemeklēta tikpat dzīvespriecīga kā viss pārgājiens.

Bildes no šī pārgājiena ir pieejamas AdventureLab Facebook lapā:
https://www.facebook.com/piedzivojumu.darbnica