Nedēļas nogalē beidzot īstenoju jau vairākus gadus pa galvu spietojošu ideju, ka ir jāiet lielajā pārgājienā. Ik pa laikam esmu noskatījies, kā draugu kompānijas savācas un to izdara, bet vienmēr ir bijušas citas prioritātes, lai nepievienotos. Šogad pēc Santjāgo ceļa bilžu vakara sāku rīkoties un jau tajā pašā nedēļas nogalē izdevās mazo vienas dienas 21km pārgājienu starp Engures ezeru un jūras piekrasti. Tā kā vasarā nedēļas nogales ir uz izķeršanu, tad jau pēc Engures kalendārā tika atzīmēts Augusta vidus priekš lielā pārgājiena.
Pārgājiena dalībnieku kodols bija gatavs uzreiz, un neatkarīgi no pārējiem ceļa biedriem, pārgājiens notiktos, kas visu plānošanu padarīja vieglāku. Pēdējā dienā nomainījās arī pārgājiena meitene un bijām gatavi doties ceļā. Maršruts tika izvēlēts gar jūru un bravūrīgi nolemts, ka iesim no Kolkas uz Ventspili. Tā kā bija plānotas 2 pilnas dienas, tad 80km nemaz nelikās tik daudz, un, lai vēl vairāk sevi samānītu pirmajā dienā “ieplānojām” apmēram 54km un otrajai atstājām tādu nelielu kāju izlocīšanu.
Lai gan plānojām pēc iespējas mazāk mantas šim pārgājienam, tomēr sapakojot arī absolūto minimumu – telti, guļammaisus, paiku un ūdeni 2 dienām, dažas drēbes un citus izdzīvošanai nepieciešamos priekšmetus, tomēr somas svars kaut kā nemanot izauga gandrīz līdz 10kg, kas nav gluži optimālais pārgājienu svars. Klāt vēl nāca kāpu faktors un pretvējš visa ceļa garumā, līdz ar to vairākas reizes nācās pārskatīt pirmās dienas finišu.
Jau pirms tam bijām izpētījuši, ka nopietnākais šķērslis ir Irbes upes pārvarēšana, jo pārējās 4-5 upītes pa ceļam, ietekot jūrā, kaut kur smiltīs uzsūcas un pāri paliek tikai maza tērcīte. Sākuma doma bija atrast kādus laivotājus, kas ar laivu mūs varētu pārcelt pāri, bet tos neatrodot, nācās vien turpināt ceļu caur mežu līdz Campo laivu bāzei un nosacītam gājēju tiltiņam. Trošu tilts bija visnotaļ interesants, jo bija savu mūžu jau nokalpojis un pa vidu trūka vairāk dēļu nekā rūdītam hokejistam zobu, un arī atlikušie bija labi satrūdējuši, kas, ikreiz uz tiem uzkāpjot, tā normāli ieliecās.
Kopumā pirmajā dienā izdevās pievarēt “tikai” 37km un pēc smagās dienas bijām tik noguruši, ka spēka pietika tikai, lai uzceltu telti un noskatītos saulrietu Baltijas jūrā. Pat ugunskuram un laiskai skatīšanās liesmās nebija spēka. Ielīdām teltī, kur mums, līdznesamā svara taupības rezultātā, uz visiem bija tikai viens paklājiņš, un netipiski ātri priekš sestdienas arī atlūzām.
Otrā diena sākās ar lietu, ko varēja saklausīt jau naktī, un arī atskārsmi, ka iepriekšējās dienas pārgājiens ir atdzīvinājis ceļabiedra vecās traumas ar laterālo saiti priekšgalā, tāpēc otrā dienā maršruts bija pavisam īss. Aizklibojām līdz Miķeļbākai un tad jau devāmies uz šosejas pusi noķert kādu auto, kas mūs varētu aizvest atpakaļ uz Kolkas stāvlaukumu.
Bet ne jau noietajos km ir pārgājiena sāls, bet gan būšanai pie dabas foršā kompānijā – paldies Gatim, Guntaram un Martai par to!
Tā kā šoreiz centos limitēt nofilmētā materiāla apjomu, tad arī video no šī pārgājiena tapa netipiski ātri. Mūzika arī tika piemeklēta tikpat dzīvespriecīga kā viss pārgājiens.
Bildes no šī pārgājiena ir pieejamas AdventureLab Facebook lapā:
https://www.facebook.com/piedzivojumu.darbnica
Tūrists.lv - Mani ceļojumi un aktīvā atpūta 