Birka: laivas

Sulīgais vasaras kumoss – MTB ziemeļos
[Nu jau ierasta lieta, ka Tūrista blogā tiek pieaicināti viesautori un šoreiz par Ziemeļu piedzīvojumiem mums pastāstīs AdventureLab braucienu debitante Laila]

Kompānijā bijām deviņi cilvēki. Pirmoreiz satikāmies tirdzniecības parka Alfas autostāvvietā, jo lielākoties savstarpēji nebijām pazīstami. Piedzīvojumu meklēšanas guru Andis, viņa deju kolektīva kompanjone Iveta, viņas draudzene Laila, tā, kas es pati, jaukais pārītis no Jelgavas Baiba un Mārcis, Daiga, kura pievienojās Jelgavā, avantūriste Liene, kura pievienojās grupai nezinot neko par šo kompāniju, Ieva, kura jau bija piedalījusies Adventure Lab braucienos un šīs vasaras lielākais Adventure Lab fans Alex, kurš devās jau otrajā piedzīvojumā.

 Šis bija pirmais Adventure Lab brauciens uz Lapzemi vasarā, jo ziemā aiz polārā loka braukts jau neskaitāmas reizes. Ar velo braukt patīk, Lapzeme patīk, jāsaliek kopā un brauciena ideja gatava. Ceļš līdz Tallinai pagāja ātri, tad ar prāmi uz Helsinkiem un priekšā vēl gandrīz 1000 km pa Somijas ceļiem uz ziemeļiem un bijām klāt. Viena diena veltīta ceļam, tad atradām mūsu Lapzemes mājvietu Yllas slēpošanas kūrorta mini ciematiņā Nilivaara, nelielu namiņu meža vidū un varējām ievākties.

 No rīta pamostoties Lapzemē, mūs sagaidīja skarbā patiesība, ka laika apstākļi mūs nelutinās. Jāgatavojas slapjam un drūmam laikam. Nākamā skarbā atklāsme – vasarā distanču slēpošanas trases nav piemērotas baudāmiem velo izbraucieniem, jo ziemā sniegs spēj darīt brīnumus ar nelīdzeniem celiņiem. Apņēmības pilni maldījāmies, bet nepadevāmies ne akmeņu, ne purvu, ne kalnu, ne mežu priekšā un kopumā beigās nobraucām ap 40 km. Beigās visiem kā saldais ēdiens bija ātrs nobrauciens pa labu distanču slēpošanas trases posmu. Kājas visiem slapjas un pirksti nosaluši, bet mūsu Lapzemes namiņā gaidīja silta pirtiņa.

Nākamās dienas plānā bija tikt augstākajā Ylläs slēpošanas kalnā, lai atkal baudītu nobraucienu. Laiks nelutināja un kalns bija stāvs. Nosaluši bijām visi, bet neviens nepadevās, tikām kalnā un braucām lejā, pa tramplīniem un akmeņiem pilnu velo trasi. Šeit stāsti atšķīrās, kādam prieks acīs, kādam asiņainas kājas, kādam bailes un kādam gandarījums, jo trase nebija tā easy ar acīm ciet izbraucama.

Nākamā bija Lapzemes pārgājiena diena. Dienas plānā bija kāpšana pa kādu akmeņainu kalna nogāzi, tika iekarots viens kalns, otrs kalns, līdz radās nogurums. Jauki, ka tur bija tās mazās mājiņas, kurās viss sagatavots, lai pašiem būtu iespējams iekurt kamīnu. Atpūtāmies, sasildījāmies un devāmies tālāk. Šajā dienā nenoturējāmies un ļāvāmies latviešiem tik raksturīgajai sēņu lasīšanai, jo tās mežos tur bija daudz.

 Neliels dienu sajukums Andim, nepareizi aprēķini vai Somu kalendārs sajauca galvu, bet mēs tikām pie bonusa dienas Lapzemē. Tā bija kā pārsteigums, jo visi jau sagatavojušies vakarā krāmēt mantas, lai no rīta brauktu uz Norvēģiju. Laiks saulains, lieliski piemērots velo braucienam. Sākumā kopīgs brauciens ap Äkäslompolo ezeru un pēc tam kompānija sadalījās, jo katram savi ieskati, kā izmantot šo dienu. Vakarā satiekoties mājiņā bija interesantāk salīdzināt, kur citi braukuši, kā kuram gājis. Pēdējais vakars Lapzemes namiņā tika pavadīts pilnīgā čila sajūtā – draudzīgas sarunas, vīns un ūdenspīpe uz balkona un nekas, ka kājas nosalušas.

Cēlāmies agri, lai jau 6:00 kāptu busiņā un brauktu uz Norvēģiju, piecu stundu brauciens un bijām pie otras apmešanās vietas. Jau pirmajos kilometros Norvēģija sajūsmināja ar kalnu grēdām, kas redzamas skatoties jebkurā virzienā. Visiem aizrāvās elpa un pat, ja ļoti nāca miegs, acis nevarēja aiztaisīt, jo negribējās palaist garām kādu skatu. Atbraucot izkrāmējām mantas, katram neliela uzkodu pauzīte un devāmies pārgājienā uz kalnu ezeru. Skaidrs un zils ūdens, akmeņi, kas atgādina aisbergus. Te arī tapa visskaistākās brauciena bildes. Tas viss tikai viena kalnu ezera dēļ. Fantastiski.

Nākamās dienas velo izbrauciens bija garākais visā braucienā, ap 90 km, Andis iekrita azartā un, protams, nobrauca visus 100 km. Apskatīts tika ūdenskritums, pie kura nokļūt varēja, nevis braucot ar velo, bet to nesot, jo skaistākās vietas ne vienmēr ir viegli pieejamas. Tālāk ceļš veda caur pilsētiņu Furuflaten iekšā kalnu aizā, un pat tad, kad taka kļuva neizbraucama, vēlme tikt tālāk bija tik liela, ka velo atstājām un gājām kājām, pat velo kurpes netraucēja. Vienā pusē mutuļojoša kalnu upe ar baltu ūdeni, otrā krūmaina pļava ar blējošām aitām un priekšā atdūrāmies pie namiņa. Tas bija uzcelts kā nekurienes vidū un mēs varējām tikai iztēloties, kā būtu tur pārnakšņot un pamosties no rīta tik neskartā vietā, un baudīt rīta kafiju rokas stiepiena attālumā no milzu kalniem. Pulkstenis jau bija gandrīz seši, bet līdz mājām priekšā vēl kādi 30 km ar velo, tāpēc sapņus pie malas un dodamies atpakaļ.

Nākamais bija agrais rīts, cēlāmies astoņos, jo kāda stunda vēl jābrauc līdz vietai, kur plānots paņemt kajakus, netālu no Tromsø, lielākās pilsētas, kuru šajā brauciena laikā apskatījām. Vietu, kur sākt laivošanu atradām, amizantos tērpus apģērbām, tie vairāk atgādināja kosmonautu vai naftas platformu darbinieku ekipējumu. Bailes lielas par to, kas tālāk notiks, bet piedzīvojuma garša tik spēcīga, ka nobīties neviens negrasījās. Daži neveikli manevri un airēšanās visiem sāka padoties. Ūdens tik dzidrs, ka varēja redzēt, kas apakšā. Vietām skaistas smiltiņas un akmeņi, citviet baisas ūdenszāles. Airējāmies Sommarøy salas tuvumā, braucām zem tiltiem, ievēloties katrs pa divām vēlēšanām, piestājam uz vairākām mazajām saliņām atpūsties un papusdienot. Brīžiem viļņi biedēja, bet jau nākamajā mirklī ūdens gluds kā spogulis. Atkal jau sajūta, ka apkārt nav citu cilvēku, tikai mūsu kompānija, kas trakulīgi izaicina piedzīvojumus.

Pēdējā dienā plānots doties pārgājienā uz 50 km attālumā esošiem kalniem, netālu no Nord-Lenangen. Laiks drūms un apmācies, visiem azarts jau noplacis. Bet kaut kā mēs saņēmāmies, gan jau pat paši nesapratām kā. Balva par šo saņemšanos bija skaista. Uzkāpām virs mākoņiem, nu kā tādi eņģelīši. Šajā gadījumā kalna augstums šķiet nebija noteicošais, jo pelēkajiem mākoņiem gribējās būt tuvu zemei. Skaidrs ir viens, drūmajiem mākoņiem otra puse ir daudz pievilcīgāka. Skaisto skatu apdullināti visi vienkārši smaidīja, un atkal nekas nelikās par grūtu. Reizēm ir jāsaņemas un viss.

 Pagājušas bija deviņas dienas, nostaigāti vismaz 50 km, ar velo nobraukti virs 200 km, viena diena pavadīta kajakā. Vēl pēdējā diena jāvelta ceļam uz Latviju un piedzīvojums būs galā. Sakrāmējām somas un nedaudz pēc deviņiem vakarā atstājām Norvēģijas namiņu un devāmies 15 stundu garajā ceļā uz Helsinkiem, kur jāpaspēj uz prāmi.

 Lielākā komandas kopības sajūta tika piedzīvota Helsinkos, kad mūs tik pat kā neuzlaida uz kuģa, lai tiktu mājās. Buss par īsu, piekabe par augstu, riteņu par daudz vai citas vainas, bet kad beigās tomēr kā caur adatas aci izspraucāmies un tikām uz kuģa, kad kuģa borts tika pacelts un bija skaidrs, ka šodien tiksim mājās, visi uzelpoja un priekā gavilēja gan iekšēji, gan ārēji.

Prieks un sajūsma joprojām ir iekšā, fantastisks brauciens, lieliska vieta, laba kompānija un neaprakstāmas emocijas. Paldies!