Tūrists.lv – Mani ceļojumi un aktīvā atpūta
Tūrists stāsta par ceļojumiem, aktīvu atpūtu, Jelgavu un visu pārējo, kas apkārt
Pateicoties BJMK un Artūra atsaucībai izdevās lielisks pārsteigums Guntaram svētkos.
Diždanča mēģinājuma laikā sveicam mūsu prezidentu Guntaru 30 gadu jubilejā.
Muzikālais pavadījums: grupa no BJMK ar Artūru Ķnopi priekšgalā
Pavadošais sastāvs: TDA Diždancis dejotāji
Mūzika: Sheppard – Geronimo
Turpinām, pirms lasi šo, izlasi arī:
#Kirgizstānas piedzīvojums 1.daļa (pirmās 4 dienas)
#Kirgizstānas piedzīvojums 2.daļa (4.-6.diena)
#Day7 – 11.jūlijs (Viesautors Guntars izpaudās)
Lielisks rīts! Mīksta gulta, aromātisks gaiss. Pēc vakardienas dušas tīrais un smaržojošais ķermenis izbauda katru svaigās gultasveļas šķiedru, saldā miega riecieniņu.. civilizācija? Tomēr ne – ne jau šis rīts, ne šis ceļojums. Atveram acis – jurta – liela vilnas telts ar apaļu, restotu jumta logu pašā spicē, ko vietējā kirgīzu tauta ir ieaudusi savas valsts karogā. Turpat blakām vēl četri brāļi gulētāji negribīgi rušinās ārā no tik ļoti gardā miega.
Pārklimperējot par slieksni caur sīkajām jurtas durtiņām, izveļamies pagalmā, kur zem Saules pielietas nojumes ir apaļš galdiņš un lotosa pozā mūs jau gaida līdz šim gardākās brokastis – mannā putra ar sviestu, ola ar šķiņķi un dārzeņiem, tēja/kafija ar cepumiem desertā.
Rīts ir ieskāts pietiekami agri – līdz 9:00 (6:00 pēc Rīgas laika) esam ieturējuši brokastis, savākuši izmazgātās izžuvušās drēbes, atrisinājuši savus privātās higiēnas jautājumus. Esam gatavi vākt izejmateriālu (pārtiku, degvielu) nu jau savam otrajam kalnu pārgājienam.
Lielveikals Karakolas pilsētā nav bieža parādība – šī tauta joprojām zina uz kurieni pēc kā jāiet. Pēc 1/2stundas izmeklēšanas, vietējo aptaujāšanas, aptieku apskates, esam uzgājuši kaut ko līdzīgu 1x Maximai.. Laikam jau nav nekas dižs – viss, kas ir, ir tikai vienā variantā, bet toties vienuviet – mums pietiekoši saprotams, un neviens pārtikas gādātājs neiebilst, ka būtu jāmeklē, kas iespaidīgāks. Arī vajadzīgās pārtikas saraksts šoreiz jau liekas pašsaprotams un automātisks.. Tas, ko piemetinām klāt ir šķīstošā kafija, turpat uz kārā zoba uzliekam pa vietējās izcelsmes saldējumam – labs padomju laika parauga eksemplārs. Vēl viena lieta, kas šai rīta cēlienā obligāti jāizdara – jāiegādā cepure, ko uz karstām pēdām arī daru. Jau no Latvijas izbraucot padomā bija īsta kalnu cepure, ar nacionālu piesitienu, tādēļ Anda ieteiktais suvenīru veikaliņš ir vieta ar ko sākt. Noskatu vienu lielisku paraugu – ausaine ar tūtu pakausī – izskatās vienkārši iespaidīgi, bet mana izmēra nav. Noskaidroju, kur tāda varētu būt – sameklēju, bet uzzinu, ka tā gluži nav nacionāla, turklāt viņiem tādas nav. Paliku pie “Kalpaka” – tas te vietējs bez gala, jau vairākiem vīriešiem tādu uz galvas biju redzējis un nodomājis, ka “lūk tādu toč es neņemšu”. Rezultātā sanāca vairāk nacionāla cepure ar kalnu piesitienu, bet neko sliktu nevar teikt – baltā aitas vilna godam pildīja funkciju – sargāja manu skūto galvu, gan no saules, gan lietus, gan aukstuma, nesutināja un ātri žuva.
Turpināt lasīšanu “#Kirgizstānas piedzīvojums 3.daļa (7.-8.diena)”
Marta pēdējā nedēļas nogale pagāja visnotaļ sportiskās ieskaņās. Sestdien ar Māri uztaisījām airēšanas treniņu pa Jelgavas upēm, kur izmantojām lielisko iespēju sākt sauļošanās sezonu. Bet svētdien bijām nolēmuši nedaudz paskraidīt pa Jelgavu, piedaloties OK Alnis rīkotajā fotoorientēšanās. Pasākums bija brīvā stilā un varēja piedalīties ikviens – gan liels, gan mazs, gan ar ģimeni, gan ar draugiem. Neskatoties uz to, ka iepriekšējā dienā Zanda svinēja savu dzimšanas dienu un daļa no iepriekš sarunātās komandas gulēt bija gājusi tikai pēc 6am, tas netraucēja no rīta nomotivēties vēl pāris cilvēkiem un kopā jau mēs bijām 7 aktīvisti un nācās pat piereģistrēt 2 komandas – Adventurelab.lv un AdventureLab 2.
Distancē gan mēs skrējām kā viena komanda un tikai finiša sprintā Guntars vienu no komandām aizvilka 1m30s ātrāk un izjauca mūsu kopējo finišu, bet tiesneši toties viņu atalgoja un piešķīra vienai komandai 5.vietu. Pa starpu finišēja vēl viena komanda un otrai komandai godpilnā 7.vieta. Ar vietām un laikiem bijām pilnībā apmierināti, jo galvenais šajā pasākumā bija kopā sportošanas prieks un pieradināt komandas meitenes pie piedzīvojumu sacensībām.
Jelgavas Vēstnesis šo pasākumu iemūžināja arī video atmiņās, un pirmajās padsmit sekundēs var redzēt arī kā mūsu komanda dodas uz startu:
Iečekošanās kontrolpunktos bija ar foto palīdzību, līdz ar to pieejamas arī pāris bildes:
Turpināt lasīšanu “OK Alnis sezonas atklāšanas sacensības – Fotoorientēšanās Jelgavā”
Jau pavisam drīz es kāpju lidmašīnā un dodos uz šī gada mežonīgāko un piedzīvojumiem bagātāko ceļojumu uz Āfrikas vidieni. Neilgi pirms tam uz Keniju bija devies arī viens draugs, kas gan devās tur komandējumā. Tā nu palūdzu viņam kā viesblogerim uzrakstīt kaut ko par Keniju. Tā nu Guntars ķērās pie darba. Teicās, ka esot baigi pārpūlējies rakstot, jo visu laiku gribējās pārfrāzēt teikumus un visu to, ko rakstīja, bieži izdzēsa un sāka no jauna, līdz ar to Kenijas ceļojuma apraksts tālāk par Stambulas lidostu vēl netika.
Bet arī šis stāsts par centieniem nokļūt Kenijā mani aizrāva un manuprāt ir publicēšanas vērts. Un, kas zin, varbūt arī citiem tas iepatiksies, un kopīgi varēsim nomotivēt Guntaru šo stāstu paturpināt.
Tad nu jau otrais ceļotājs-viesautors manā blogā.
Real black Affrica
Ceļojums/komandējums sākās ar nokavētu 22.autobusu, testa lidojumu uz Stambulu, nevajadzīgu nakti transfer lidostā un ielidošanu pēdējās sešgades bīstamākajā dienā. Izklausās slikti, bet tik mierīgu nedēļas nogali sen nebiju pieredzējis. Viss, kas Tev jādara – ir jāgaida. Ar autobusu tieši tā arī ir – ja nokavē, tad gaidi nākamo, pat tad, ja palikušas vien 50 min. līdz izlidošanai. Laikam izglāba tas, ka biju iečekojies on-line, tad paspēju pat izrunāties ar Turkish airlines meitenēm par to, ka mana pase nav īpaši derīga lidošanai uz Keniju. Vajagot vismaz 6 man ir tikai 5 mēneši. Tā nu smaidīgās latvietes izčekoja mani ārā no savienotā lidojuma, lai čekojoties pa jaunu Stambulā (Turkish airlines centrālais punkts), jo tie varot sazināties pa taisno ar Keniju un uzzināt vai mani tur ņems pretim. Meitenes iedeva man smuku spīdīgu biļeti testa lidojumam un parādījā ceļu uz vārtiem. Nolaižoties Stambulā nekas pārsteidzošs – paliela lidosta, kurā lielo bagāžu gaidīju apmēram 40min (apmēram 1/2 no atvēlētā starplaika) pie bagāžas padevēja, kur Rīga pat pieminēta nebija. Ātri sameklēju check-in (lidostas 2.stāvā), izstāvēju rindu (palikušas 20min līdz lidojumam) šie saka, lai iet pie viņu vadītājas.. tas, protams, mani “iepriecināja”, jo laika aizlidot vairs gandrīz nav.
Turkiem check-in vadītājas ir trīs skaistas sievietes un viens nesaprotama amata – gaisa maisītājs. Pie visām trim pa vienam neapmierinātam klientam (ar pavadoņiem). Neticami, bet pie runāšanas tiku tikai pēc 15min, kad biju noklausījies, kā Indiešu paskata sieviešu kolektīvam, ar veselu garderobi uz riteņiem, izstāsta, kur viņām tagad jāiet. Jaunā menedžere pirmais, ko pamanīja, ka nu jau es nekur vairs neaizlidošu, jo laika vairs nav. Pastāstīju savu stāstu – viņa nesajutās diez ko saprotam situāciju, kādēļ mani izčekoja un izsēdināja Turcijā, bet zvanīja back-office, lai noskaidro kas tur ir ar to Keniju. Tas beigās izvērtās ~2h atstāvētās pie menedžeru galda, bet nu bija interesanti pavērot, kā cilvēki tur strādā.. katrai menedžerei ir 3 stacionārie telefoni un vēl mobilais. 2h laikā kādas četras reizes novēroju, ka visi 4 tiešām zvana vienlaicīgi – darbs viņām nav nekāda pasaka.
Zvani viņām ir tikai kāda ceturtdaļbēda – vēl tak ir klienti.. Un gadījumu, te netrūkst – sākot ar nozaudētu bagāžu, beidzot ar nozaudētu reisu. Pieļauju, ka ir vēl, kas trakāks, bet tie bija tie, ko redzēju pats savām acīm. Komiskākais bija amītis, kas bija nozaudējies no savas tūristu grupas, tādēļ neatradis savus vārtus, nokavējis savu reisu. Vainīgi, protams, ir Turkish Airlines, jo lidosta pārāk sarežģīta esot (Turkish Airlines nav lidostas arhitekti vai īpašnieki – viņi tur ir kā Air Baltic Rīgas lidostā) Pie 3. šī stāsta izstāstīšanas nenoturējos un mēģināju lielākiem burtiem pastāstīt to pašu, ko administratore – ja viens cilvēks no sešu cilvēku grupas nokavē reisu, aviokompānija tur nav vainīga.. viņš to tā arī līdz galam neuzsūca, un ar putām uz lūpām: “dodiet man kādu augstākstāvošu” – tiesnesi, vai arī Dievu.. Toties es uzzināju, ka Los Angeles lidosta ir kā tuneļu kopums – tur nevarot apmaldīties. Uz visurieni ved tiešais tunelis un ne pa labi, ne pa kreisi – kaut kā nevaru šī apgalvojuma tehnisko risinājumu, bet Eiropā tādu brīnumu neatminos, ka būtu redzējis.
Tūrists.lv - Mani ceļojumi un aktīvā atpūta 