Kenijas piedzīvojumi 2013 + video

Skatos, ka pagājuši vairāki mēneši kopš papildināju savu blogu, tik daudz, kas ir noticies, ka nebija laika to visu visu pierakstīt un aprakstīt. Sākšu laboties ar pagājušās vasaras ceļojumiem, ko neesmu šeit ielicis un kas bija arī galvenā bloga tēma.

Tāpēc kā pirmais lielais ceļojums, kas nebija publicēts bija Kenijas piedzīvojums, kur 2013.gada Jūnijā pavadījām 18 dienas.
Te varētu sarakstīt patiešām daudz, bet pagaidām aprobežošos tikai ar vienu garu video (~19min):

Iespējams vēlāk ielikšu arī kādas bildes un kādu stāstu par to kā tieši mums tur gāja, bet īsais Summary ir pievienots youtube zem video:

Backpackers trip to Kenya, experiencing small motorcycles, pulled over by police, dirt roads, matatu in safari, Masai Mara National reserve, wild animals, cycling with rented bikes on Diani beach, snorkelling in Kisite marine park, Masai Mara village and Hakuna Matata in Grand Final.

Advertisements

Dienvidamerika – Bolīvija – Kāpiens 6km augstumā un Nāves ceļš ar velo

Atskaite par pēdējā nedēlā sadarīto Bolīvijā.

Image

 

10.12.2012

Esmu atgriezies La Paz, visa diena pagāja gatavojoties rītdienas kāpienam kalnā, sagādāju sev vilnas cepuri, cimdus, daudz šokolādes un zāles augstuma slimībai.

11.12.2012

9:00 no rīta kāpjam minibusā (es, anglis, vācietis un kanādietis) un dodamies uz bāzes nometni, pa ceļam vēl iegādājamies coca lapas (palīdzot augstuma pārvarēšanai), kas atrodas 4700 metru augstumā. Pārģērbjamies un dodamies uz ledāju, kas atrodas 4900 metru augstumā, trenēties kā pareizi kāpt kalnā ar dzelkšņiem un leduscirtni. Kāpšana pa vertikālu sienu prasa loti daudz spēka, katra nepārdomāta kustība atņem loti daudz enerģijas. Pirms tumsas dodamies atpakaļ uz bāzes nometni un vakaru pavadām spēlējot kārtis (Penalty – gida iecienītākā kāršu spēle).

 

Image

Raksta turpinājums  _>_>_>_>_>_>_>_>_> Continue reading “Dienvidamerika – Bolīvija – Kāpiens 6km augstumā un Nāves ceļš ar velo”

Dienvidamerika – Pēdējās 7 dienas Argentīnā. Gatis dodas uz Urugvaju

Chau,

Esmu hosteli pasha Buenos Airesas centrá. Tiku pie datora, tadel tagad
varu pastastit ko esmu sadarijis pa sho laiku no iepriekshejas
vestules.

Sákshu ar to ka esmu noraidijis pirmo un pédéjo darba piedavájumu
Argentiná. Man piedávája pastrádát Hosteli Bariloché.

Image
No 08.10.2012 12:00 lídz 09.10.2012 7:00 no ríta vilciená. Man jau
hostelí teica ar Argentínas vidiené neesot neká, bet teicu ka gribú
redzét to neko!!! Tas tiesa tur neká nav, nu vismaz 19 stundas uz ko
skatíties! Bet biĺete léta no Bariloche lídz Viedma 116 ARS. Continue reading “Dienvidamerika – Pēdējās 7 dienas Argentīnā. Gatis dodas uz Urugvaju”

Dienvidamerika – pirmā nedēļa Agrentīnā [Foto] 2/2

Patagonija

03.10.2012
Pétot iespéjas ko piedává pilséta uzdúros uz iespéjas braukt ar vilcienu (http://www.trenpatagonico-sa.com.ar/) bet tá ká vilciens iet reizi nedélá (pirmdiená), tad nu sanák ka lídz nákamajam vildzienam ir gandríz nedéla, lai sho laiku nepavadítu Bariloché un hostelí, mekléju dívánu tuvéjás apkártnes pilsétás. Tádu atradu El Bolson, uz kurieni tad devos treshdienas rítá. El Bolson autoostá mani sagaidíja hosts Trinidad ar savu máti Patricia, izmaksája man pusdienas – asado (http://en.wikipedia.org/wiki/Asado) un tad devámies uz pilsétu El Maiten, kur vinas dzivo kas ir apméras 60 km attálumá no El Bolson.

04.10.2012
Pláns bija apskatít El Bolson un Lago Puelo, bet tá ká lija lietus tad tas viss notika caur automashínas logu. Continue reading “Dienvidamerika – pirmā nedēļa Agrentīnā [Foto] 2/2”

Dienvidamerika – pirmā nedēļa Agrentīnā [Foto] 1/2

Ir pagájusi nedéla un atkal shezos pie datora lai atskaitítos ko esmu sadarijis 🙂
30.09.2012
8:00 no ríta izbraucu no Puerto Montt ar lietu un miglu, pulksten 12:00 kad shkérsoju robezhu sniga sniegs (visapkart balts) pulksten 14:00 kad iebraucu Bariloche spid saule un púsh stiprs vejs. Pus diená visi iespéjamie laika apstákli!
Ta ka nebiju atradis hostu Bariloché, bútu bijis jámeklé hostelis, bet autoostá kad izkapu no autobusa pie manis pienáca meitene un piedávája palikt shaja http://www.penthouse1004.com.ar/eng/ hosteli par 65 peso [7.15 LVL] par nakiti un cená ieklautám brokastím. No sháda piedávájuma nevaréju atteikties 🙂
ImageImage

Pārgājiens Kolka Cool [video]

Nedēļas nogalē beidzot īstenoju jau vairākus gadus pa galvu spietojošu ideju, ka ir jāiet lielajā pārgājienā. Ik pa laikam esmu noskatījies, kā draugu kompānijas savācas un to izdara, bet vienmēr ir bijušas citas prioritātes, lai nepievienotos. Šogad pēc Santjāgo ceļa bilžu vakara sāku rīkoties un jau tajā pašā nedēļas nogalē izdevās mazo vienas dienas 21km pārgājienu starp Engures ezeru un jūras piekrasti. Tā kā vasarā nedēļas nogales ir uz izķeršanu, tad jau pēc Engures kalendārā tika atzīmēts Augusta vidus priekš lielā pārgājiena.

Pārgājiena dalībnieku kodols bija gatavs uzreiz, un neatkarīgi no pārējiem ceļa biedriem, pārgājiens notiktos, kas visu plānošanu padarīja vieglāku. Pēdējā dienā nomainījās arī pārgājiena meitene un bijām gatavi doties ceļā. Maršruts tika izvēlēts gar jūru un bravūrīgi nolemts, ka iesim no Kolkas uz Ventspili. Tā kā bija plānotas 2 pilnas dienas, tad 80km nemaz nelikās tik daudz, un, lai vēl vairāk sevi samānītu pirmajā dienā “ieplānojām” apmēram 54km un otrajai atstājām tādu nelielu kāju izlocīšanu.

Lai gan plānojām pēc iespējas mazāk mantas šim pārgājienam, tomēr sapakojot arī absolūto minimumu – telti, guļammaisus, paiku un ūdeni 2 dienām, dažas drēbes un citus izdzīvošanai nepieciešamos priekšmetus, tomēr somas svars kaut kā nemanot izauga gandrīz līdz 10kg, kas nav gluži optimālais pārgājienu svars. Klāt vēl nāca kāpu faktors un pretvējš visa ceļa garumā, līdz ar to vairākas reizes nācās pārskatīt pirmās dienas finišu.

Jau pirms tam bijām izpētījuši, ka nopietnākais šķērslis ir Irbes upes pārvarēšana, jo pārējās 4-5 upītes pa ceļam, ietekot jūrā, kaut kur smiltīs uzsūcas un pāri paliek tikai maza tērcīte. Sākuma doma bija atrast kādus laivotājus, kas ar laivu mūs varētu pārcelt pāri, bet tos neatrodot, nācās vien turpināt ceļu caur mežu līdz Campo laivu bāzei un nosacītam gājēju tiltiņam. Trošu tilts bija visnotaļ interesants, jo bija savu mūžu jau nokalpojis un pa vidu trūka vairāk dēļu nekā rūdītam hokejistam zobu, un arī atlikušie bija labi satrūdējuši, kas, ikreiz uz tiem uzkāpjot, tā normāli ieliecās.

Kopumā pirmajā dienā izdevās pievarēt “tikai” 37km un pēc smagās dienas bijām tik noguruši, ka spēka pietika tikai, lai uzceltu telti un noskatītos saulrietu Baltijas jūrā. Pat ugunskuram un laiskai skatīšanās liesmās nebija spēka. Ielīdām teltī, kur mums, līdznesamā svara taupības rezultātā, uz visiem bija tikai viens paklājiņš, un netipiski ātri priekš sestdienas arī atlūzām.

Otrā diena sākās ar lietu, ko varēja saklausīt jau naktī, un arī atskārsmi, ka iepriekšējās dienas pārgājiens ir atdzīvinājis ceļabiedra vecās traumas ar laterālo saiti priekšgalā, tāpēc otrā dienā maršruts bija pavisam īss. Aizklibojām līdz Miķeļbākai un tad jau devāmies uz šosejas pusi noķert kādu auto, kas mūs varētu aizvest atpakaļ uz Kolkas stāvlaukumu.

Bet ne jau noietajos km ir pārgājiena sāls, bet gan būšanai pie dabas foršā kompānijā – paldies Gatim, Guntaram un Martai par to!

Tā kā šoreiz centos limitēt nofilmētā materiāla apjomu, tad arī video no šī pārgājiena tapa netipiski ātri. Mūzika arī tika piemeklēta tikpat dzīvespriecīga kā viss pārgājiens.

Bildes no šī pārgājiena ir pieejamas AdventureLab Facebook lapā:
https://www.facebook.com/piedzivojumu.darbnica