#Kirgizstānas piedzīvojums 4.daļa (9-10.diena)

Turpinājums. Pirms lasi šo, izlasi arī:
#Kirgizstānas piedzīvojums 1.daļa (pirmās 4 dienas)
#Kirgizstānas piedzīvojums 2.daļa (4.-6.diena)
#Kirgizstānas piedzīvojums 3.daļa (7.-8.diena)

 

#Day9 13.jūlijs AlaKol(Ala-Kul) lieliskais ezers

Videobloga diena

13.julijs 1.videoblogs Gatis from Turists on Vimeo.

13.julijs 2.videoblogs Guntars from Turists on Vimeo.

13.julijs 3.videoblogs Daba from Turists on Vimeo.

13.julijs 4.videoblogs Māris M from Turists on Vimeo.

13.julijs 5.videoblogs Maris E. from Turists on Vimeo.

13.julijs 6.videoblogs Zanda from Turists on Vimeo.

13.jūlija workout kopsavilkums: 9.60km  6h50 Endomondo 

#Day10 14.jūlijs (viesautors Māris M.)

IMG_6072Rīts pie Ala-Kul ezera sākas 6:00, kad visi mostamies un lienam ārā no teltīm. Jūtams, ka nakts gandrīz 3700m augstumā bijusi auksta, jo norasojušās teltis pārklājušās ar vieglu ledus kārtiņu. IMG_6080Kaut kā savācamies un dodamies tālāk – šoreiz atpakaļ uz mums jau zināmo pilsētu Karakol. Pirms tam gan, pilnām somām uz muguras jāšķērso kalnu pāreja, kurai seko aptuveni 15km garš ceļš lejup. Jau pašā sākumā rodas ideja iet pa taisnāko ceļu rāpjoties pāri kalna smailei, kas atrodas 3860m augstumā, tādējādi ietaupot apmēram 4km – līkumu, kuru nāktos noiet izmantojot ceļa takas. Kā vēlāk izrādījās, šī ideja tiktiešām visiem ietaupīja kādu stundu, taču ak, cik neaizmirstams visiem paliks šis rāpiens… 🙂

IMG_6092Ceļš kalnā, kuru  bijām izvēlējušies pārkāpt, izrādījās ekstrēmu piedzīvojumu meklētājiem radīts un labu fizisko sagatavotību prasošs. Stāvais kalns un smalkie akmeņi  lika būt uzmanīgiem ik uz soļa un ik pa brīdim izjust izjūtas līdzīgas kā klinšu kāpējiem, jo kā gan varētu aprakstīt sajūtu, kad, četrrāpus nometušamies un iekrampējušamies kārtējā akmenī, nākas meklēt pēc nākošā lielā un, vēlams, stabilā akmens, jo pārējie sīkie, šķembveidīgie dāvātu Tev neaizmirstamu šļūcienu lejup, kas visticamāk būtu pēdējais šļūciens. 🙂 Adrenalīns darīja savu un nevienam nebija laiks domāt par smago somu uz muguras vai sāpošām kājām. Divi soļi augšup, viens solis šļūcot lejup dažiem jau sāka palikt kā ierasta lieta, taču atpakaļceļa vairs nebija
un tā vietā, lai paskatītos lejup, visi mērķtiecīgi rāpāmies augšup, pie sevis domājot: “Šis nav mans pēdējais rāpiens, šis naav mans pēdējais rāpiens…!” 🙂 Pēc stundu ilgas rāpšanās visi beidzot sasniedzām pāreju.

Atviegloti nopūšoties nu varējām apsveikt viens otru ar izturību un arī izdzīvošanu, kas tobrīd jau likās smieklīgi, kaut arī tas it nemaz nešķita smieklīgi, kamēr kaut vismaz viens no mums cīnījās ar stāvā kalna piedāvātajām asajām izjūtām.

IMG_6102

Taču ar to viss nebeidzās, jo gandrīz pa tikpat stāvu kalnu otrā pusē nu nācās šļūkt lejā. Tas, protams, nebija tik bīstami un dažs labs šo “akmeņu sērfošanu” pat izbaudīja. 🙂 Stāvākais nu bija garām un visi braši devāmies tālāk uz 8km attālajiem karstajiem avotiem, no kuriem gaidījām relaksāciju kā miesai, tā arī garam. Liels un savā ziņā arī sāpīgs pārsteigums visiem izrādījās karsto avotu neesamība (pareizāk sakot esamība, taču niecīgais izmērs, kas līdzinājās 20L bļodai), par ko uzzinājām no tuvējā ciemā satiktajiem vietējiem iedzīvotājiem. Lai vai kā, visi būtu apņēmības pilni mērot tālāk 20km garo ceļu pa ieleju, ja vien kalnu nemitīgi mainīgie laika apstākļi vairākiem cilvēkiem neliktu aizdomāties par tuvējā ciema piedāvātajām transporta iespējām. Negaisā izlijuši, nosaluši un mēreni piekusuši, visi sametām 4000 som, lai ar vietējo pilnpiedziņas UAZ mūs nogādātu atpakaļ Yurtā.

IMG_6134Kā   noskaidrojās, šī diena patiesi visiem bija sagādājusi daudz neaizmirstamu sajūtu. “Uaziks” un tā šoferis šķita kā pirmo reizi  satikušies. Lai arī caurgājamība mūsu UAZ’am bija lieliska un dziļās peļķes, mazos kalnu strautus un lielos akmeņus tas pārvarēja izcili, šofera sadarbība ar tehniku vainagojās neveiksmēm, vairākkārtēji noslāpstot dzinējam, pārslēdzot ātrumus ar gluži sitiena spēku un atmetot sajūga pedāli ar tādu ātrumu it kā šķistu, ka viņš uzkāpis čūskai, no kuras kāja ātri jānoņem. 🙂 Pēc vienas no šādām noslāpšanas reizēm mūsu uzcītīgais transportētājs šķita padevies un atsākt darboties atteicās. Ar to neviens gan nevēlējās samierināties, tāpēc kopīgi visi atradām spēku un, par spīti klinšainajiem akmeņiem, uz kuriem bijām apstājušies, “uaziku” iestūmām. 🙂

Iestumjam bobiku from Turists on Vimeo.

 

bobiks iestumtsTā, protams, nebija vienīgā reize, kad nācās kāpt ārā, kamēr šoferim jādomā atrisinājums noslāpšanas kaitei. Par cik šoferis šķita ne tik labi pazīstams ar šāda veida tehniku, kā varens palīgs nu varēja nākt talkā viens no mūsu džekiem. Pēc vairāku minūšu konsultēšanas un izglītošanas par krievu tehnikas uzbūvi, kopīgiem spēkiem ar šoferi un vēl vienu klātpieaicinātu mehāniķi tomēr izdevās augšāmcelt mūsu “āzīti” un kaut kā, bet tomēr tikām līdz mūsu guļvietām.

Īsi apkopušies un pārvilkuši drēbes nu visi varējām cilpot uz tuvējo šašliku ēstuvi Kench, par kuru uzzinājām no āzīša šofera. Bet nu protams, nevienu nemaz neizbrīnija fakts, ka šašliks šajā ēstuvē bija beidzies un nācās mieloties ar citām limitēta daudzuma veltēm. 🙂 Lai nu kā, paēduši, padzēruši visi bijām krietni un atgriešanās civilizācijā visiem nu bija devusi papildus enerģijas devu, kamdēļ tālākie vakara plāni visus aizveda līdz vietējam klubam, kurā satikām arī mūsu čehu draugus, bet par to ir atsevišķs stāsts kādā citā sadaļā. 🙂 Galu galā diena/nakts bija beigusies un visi nu varējām likties guļus Yurtā un gatavoties nākošās dienas piedzīvojumiem #kirgizstana.

14.jūlija workout kopsavilkums: 15.24km  6h06 Endomondo 

Advertisements

One thought on “#Kirgizstānas piedzīvojums 4.daļa (9-10.diena)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s