#Kirgizstānas piedzīvojums 3.daļa (7.-8.diena)

Turpinām, pirms lasi šo, izlasi arī:
#Kirgizstānas piedzīvojums 1.daļa (pirmās 4 dienas)
#Kirgizstānas piedzīvojums 2.daļa (4.-6.diena)

 

#Day7  –  11.jūlijs (Viesautors Guntars izpaudās)

Lielisks rīts! Mīksta gulta, aromātisks gaiss. Pēc vakardienas dušas tīrais un smaržojošais ķermenis izbauda katru svaigās gultasveļas šķiedru, saldā miega riecieniņu.. civilizācija? Tomēr ne – ne jau šis rīts, ne šis ceļojums. Atveram acis – jurta – liela vilnas telts ar apaļu, restotu jumta logu pašā spicē, ko vietējā kirgīzu tauta ir ieaudusi savas valsts karogā. Turpat blakām vēl četri brāļi gulētāji negribīgi rušinās ārā no tik ļoti gardā miega.

IMG_5891
Pārklimperējot par slieksni caur sīkajām jurtas durtiņām, izveļamies pagalmā, kur zem Saules pielietas nojumes ir apaļš galdiņš un lotosa pozā mūs jau gaida līdz šim gardākās brokastis – mannā putra ar sviestu, ola ar šķiņķi un dārzeņiem, tēja/kafija ar cepumiem desertā.
Rīts ir ieskāts pietiekami agri – līdz 9:00 (6:00 pēc Rīgas laika) esam ieturējuši brokastis, savākuši izmazgātās izžuvušās drēbes, atrisinājuši savus privātās higiēnas jautājumus. Esam gatavi vākt izejmateriālu (pārtiku, degvielu) nu jau savam otrajam kalnu pārgājienam.
Lielveikals Karakolas pilsētā nav bieža parādība – šī tauta joprojām zina uz kurieni pēc kā jāiet. Pēc 1/2stundas izmeklēšanas, vietējo aptaujāšanas, aptieku apskates, esam uzgājuši kaut ko līdzīgu 1x Maximai.. Laikam jau nav nekas dižs – viss, kas ir, ir tikai vienā variantā, bet toties vienuviet – mums pietiekoši saprotams, un neviens pārtikas gādātājs neiebilst, ka būtu jāmeklē, kas iespaidīgāks. Arī vajadzīgās pārtikas saraksts šoreiz jau liekas pašsaprotams un automātisks.. Tas, ko piemetinām klāt ir šķīstošā kafija, turpat uz kārā zoba uzliekam pa vietējās izcelsmes saldējumam – labs padomju laika parauga eksemplārs. Vēl viena lieta, kas šai rīta cēlienā obligāti jāizdara – jāiegādā cepure, ko uz karstām pēdām arī daru. Jau no Latvijas izbraucot padomā bija īsta kalnu cepure, ar nacionālu piesitienu, tādēļ Anda ieteiktais suvenīru veikaliņš ir vieta ar ko sākt. Noskatu vienu lielisku paraugu – ausaine ar tūtu pakausī – izskatās vienkārši iespaidīgi, bet mana izmēra nav. Noskaidroju, kur tāda varētu būt – sameklēju, bet uzzinu, ka tā gluži nav nacionāla, turklāt viņiem tādas nav. Paliku pie “Kalpaka” – tas te vietējs bez gala, jau vairākiem vīriešiem tādu uz galvas biju redzējis un nodomājis, ka “lūk tādu toč es neņemšu”. Rezultātā sanāca vairāk nacionāla cepure ar kalnu piesitienu, bet neko sliktu nevar teikt – baltā aitas vilna godam pildīja funkciju – sargāja manu skūto galvu, gan no saules, gan lietus, gan aukstuma, nesutināja un ātri žuva.guntars ar savu kalnu cepuri

Kad sagāde veikta, kravājam somas. Šoreiz pārgājiens ilgs par vienu diennakti ilgāk, tādēļ nolemjam optimizēt somu saturu līdz pašam nepieciešamākajam tieši šim laika sprīdim. Visu pārējo atstājam jurtas mantu glabātuvē, sarunājam naktsmājas, vakaram, kad atgriezīsimies, kopīgi noēdam vakardienas arbūzu, pamājam ardievas palicējiem, mūsu austrāliešu draugam. Somas plecos un dodamies ceļā.
Veiksmīgi noķeram simtpirmo maršrutku, kurā kaut kā iestumjamies puse sastāva, otri pagaidīs nākamo, ne mazāk pilno Mercedes-Benz dinozauriņu. Par komfortu te nerunāsim, bet arī par izmaksām paklusēsim.(Turists: 7 SOM:) Pēc ~1/2h kratīšanās busiņā un sauļošanās iedomātā autobusu pieturā, esam nonākuši pie ieejas iedomātā dabas “parkā”, bet toties īsta caurlaides punkta ar visu šlagbaumu, kur biļešu pārdevējs paņem savus 250SOM (~2.5Ls) no katra ceļotāja. Ceļš te nemaz nelīdzinās kalnu takai – smuks asfaltiņš, nav īpašu kāpumu, ne kritumu.IMG_5921 Ejam tāpat, kā pa dzimtenes ārēm. Tā pat, kā pie mums – gar ceļu lauku sētas ar vietējiem indiāņiem kumeļu mugurās, teliņiem, kas ceļmalā plūc pakaltušo zālīti, uz žogiem lieli, koši uzraksti “Kmiz” – ķēves piens, kas ir kirgīziešu lepnums, apmēram kā latvietim aliņš. Tāpat tas ir pareizi noturēts, lai iegūtu manai melei nebaudāmo skābuma grādu.
Nedaudz pēc pusdienas sasniedzam tiltiņu – vietu, kur ceļš kļūst braucams tikai pilnpiedziņai.. Turpat ēniņā, pasakainā ceļa ielokā pie kalnu upītes ieturam kārtējo atelpu, tumšo rozīņu maltīti, uz ko mums pievienojas arī kāda vietējā gotiņa – dzīvniekus saimnieki šai valstī necenšas ierobežot, vienreiz vakarā sagana kopā, pārskaita, ja nepieciešams, dod norādes, kur svaigāka zālīte. Visādi savādāk reljefs rūpējas, lai dzīvnieciņš pārāk tālu nenoklīst. Tas, kas uzreiz jāpiebilst – lai gan daba te ir burtiski pasaka, tomēr cilvēki joprojām ir pilnīgi tumsoņi tūrismā, un vēl vairāk atkritumu apsaimniekošanā. Tāpēc arī tiltiņa apkārtni vietām “rotāja” pamatīgas “cilvēku atpūtas sekas” – tāpat tās bija manāmas vēl labu gabalu uz priekšu – cik tālu vien var iebraukt ar civilajai pasaulei pieejamajiem transporta līdzekļiem.
IMG_5922Dodamies “iekšā”. Ceļš otrpus upītes kļūst temperamentīgāks – gan segumā parādās pa lielākam akmenim, dziļākai risai, gan arī vairāk jūtam kāpumus un kritumus. Satiekam pretimnācējus gan tūristus, gan arī vietējos, kādu tehnikas vienību. Šoreiz spilgtākie no ceļabiedriem ir trīs krievu tūristu formējums, no kuriem viens esot dzimis tai reģionā, paņēmis līdzi divus draugus un atbraucis apskatīt dzimtos kalnus un izslavēto Ala-Kol ezeru.
Pa ceļam vēl piedzīvojam asiņainas scēnas, kur, kā zinātāji māk stāstīt, jenots esot uzbrucis mūsu garajam Mārim un savainojis tā degunu – rezultātā asins strūkla vairāku minūšu garumā, Anete stresā, ar vati pilnas nāsis piestūmusi.. Galā viss veiksmīgi – asiņošana apturēta visi turpina iesākto ceļu.
IMG_5918Nonākam ļoti skaistā, ar zālīti apaugušā, līdzenā ielejā, kam cauri upīte izteiksmīgi izmet savus līkumus. Šī ir īstā vieta un pats pēdējais brīdis (17:00 pēc vietējā laika), kad ieturēt pusdienu pauzi. Ēdīsim, priekš Latvijas strīdīgo, zirga gaļu ar griķiem. Ziniet nekāda vaina – ja vairāk kā 8 stundas kopš pēdējās ēdienreizes (brokastīm), tad aiziet māgās, ka nograb vien. Cenzēts (Turists: lai neapvainojas) gan skāde – atkal riebīgā tušene, turklāt atstājam viņu arī bez saldā ēdiena “kafijas”, viņa mums Herpes vīrusu kultivē, bet līdzi nesamās krūzītes ir pēc nooptimizēta skaita.
Atsākot ceļu ļoti ceram ieraudzīt pirmo pieturvietu, kura jau labu bija izrēķināta tikai dažu simtu metru attālumā. Pēc stundas pārgājiena sasniedzam arī to – īsta lopkopju jurta ar diviem apvidniekiem un pirti uz riteņiem, bet čut-čut līdz tam pa ceļam jenots atkal atgriezies un trāpījis arī Anetei pa šnobeli. Kamēr Anete cīnās ar asiņošanu, puiši ved pārrunas ar pirtnieku par iespējām nopērties, ja ne šovakar, tad vismaz atpakaļceļā. Pats pa to brīdi noķēru vietējo ganu puiku un iztaujāju par dzīvi kalnos.
Kad visi “lietas sakārtojuši” atsākam ceļu uz 3km attālo superaugsto virsotņu pakāji – šī vakara nometnes vietu. Ierodamies tur, bet tur priekšā jau viena eiropeiska telts ar ugunskuru – šis ir tas brīdis, kad nedaudz pietrūkst jau Maskavā nooptimizētā mačete. Bet neko, kā nu mākam, tā darām – ejam lasīt malku tāpat. Te laužot nokaltušās egles zaru tieku pie pamēžģītas labās potītes. Zāles vienas – ātras un efektīvas, liekam to kāju upītē – ūdens tajā ir tik ledains, ka ilgāk pa 10sec vienā setā noturēt tās nevarēju pat ļoti, ļoti piespiežoties. Tā 3 setus, siltas zeķes un Olfen ziedi uz nakti. IMG_5933
Ieturam vakariņas, pie ugunskura pārmijam pāris vārdus ar mūsu čehu kolēģiem, kamēr iztīrām zobus, ugunskurā nooptimizējam arī līdzi nesamo atkritumu maisiņu un dodamies pie miera – stiprā vējā, lietū, blakus, mežonīgai kalnu upei, bet teltī guļammaisā cieši saspiedušies ar pārejiem 3 brāļiem gulētājiem.
Esam uzstādījuši šī ceļojuma rekordu vienā dienā pret kalnu 21.3km 5stundās un 45minūtēs, pakāpušies pa 682m no 1891 uz 2573.

 

#Day8  –  12.jūlijs Pārgājiens bez somām uz Teleti Kalnu pāreju

IMG_5937Sodien ieplanots lielais kapiens uz kalnu pareju Teleti Pass 3780m augstuma tapec modinataji tika uzlikti jau uz 6am, jo naktsmitne bija ierikota ieleja pie 2600m. Piecelties izdevas ar pirmo modinataju, kas nekad neizdodas majas un abi pavari vareja sakt kurinat primusinus rita kafijai un putrai. Ta ka bijam planojusi gan uzkapt, gan nokapt pa to pasu marshutu, tad visas vajadzigas lietas iepakojam viena soma, un parejas paslepam mezha starp 2 nokritusiem kokiem, kurus vel nomaskejam ar dazhadiem augiem.  Nomaskets bija tik labi, ka tiesam neviens garamgajejs tas neatrastu, vienigais no ka baidijamies bija surikatveidigie, kas taja kalna spietoja lielos baros, jo somas vel palika desa, kas tos varetu intereset.

Jau pasha sakuma kalna stavums caur mezhu bija iespaidigs un pirma pauze bija jataisa mazak ka pec 10min. Turpmako celu augsup, soma mainija savu neseju ik pec 10min. Talak pa ieleju, gar Teleti kalnu upiti ar vairakam strautu pietekam, ko vairakart nacas shkersot. Parsvara tas vareja parvaret pat nesaslapinot kajas, jo akmeni bija pietiekami lieli, lai par tiem varetu larleksot pari. Pa celam satikam ari vairakus govju un zirgu barus, kas mus sveicinaja ar atstatam davanam uz celu, no kuram gan centamies izvairities. IMG_5956

Pec 8,6km un 1400 augstumu metriem, sasniedzam kalnu pareju, kas mums piedavaja perfektas kalnu ainavas uz visam 4 debess pusem. Kalna gala, neskatoties uz lielo veju, nolemam uztaisit pusdienas. Augstkalnes spiediens un vejs bija skersli, ko parvarejam gandriz apkraujot primusinu ar akmeniem un jau pec ne tik ilga laika tikam ari pie savas dieniskas griku un tusonkas porcijas.

12.julijs Andis kalns from Turists on Vimeo.

Pasa augsa strauti vairs nebija, tapec tejai nacas kauset sniegu, kas gan aiznema vairak neka sakotneji bija planots un pat bija slinkums to sagaidit, lidz ar to pat pusi izkauseto sniegu izlejam ara.IMG_5961

Atpakalcela soma del apestas paikas un lietus, kas pamudinaja iznemt visu biezo un lietus apgerba bija klusuvi par paris kg vieglakaun vairak jutas ka skolas soma, ne kartiga kalnu celinieka.  Lidz ar to cels lejup pagaja svilpojot un somas mainu veicam ik pec 20min, kuru laika nogajam 2x vairak m kaa augshup un pec 2,5h ar visam atputam bijam jau pie somu sleptuves. IMG_5949

Turpmakais cels vijas gar ieprieksejas nakts teltsvietam un merkis bija sasniegt lielako apmetni shajos kalnos, kur viena no kravas masinam pat bija ierikota pirts. Ta ka vietejais parka “rengers” iekaseja savu personigo nodokli par telshu celsanu, kas parka nebutu jamaksa, tad nolemam par pirti vinam nemaksat neko.

Pa vidu Guntars vel atcerejas, ka pie somu sleptuves egle uzkarinajis savas spogulenes somu ar visu foto un mobilo tehniku, kā arī savu pasi, ko Guntaram patīk ceļojumos pazaudēt. Pa visiem uz maiņām turpinam nest viņa somu, kamēr Guntars uzvelk sporta tērpu un botas un joņo pāris km atpakaļ līdz liktenīgajai eglei. Skrējiens izrādās veiksmīgs un surikāti neko vēl nebija paspējuši nočiept. Plānoto dienas distanci esam veikuši, bet vēl iezogas doma pakāpties nedaudz augstāk pretī ezeram, bet tā kā vakars jau tuvumā un tuvākos pāris km izskatās, ka būs jākāpj caur biezu mežu, nolemjam turpināt nakšņot pie mūsu iecienītās upītes, tikai nedaudz zemāk kā iepriekšējā naktī.

11. un 12.jūlija workout kopsavilkums: 40.64km  13h42 Endomondo

kopsavilkums noiets

Advertisements

2 thoughts on “#Kirgizstānas piedzīvojums 3.daļa (7.-8.diena)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s